Pagājušajā nedēļā par aiziešanu no Valsts kancelejas vadītāja amata paziņoja Mārtiņš Krieviņš. Noslēpumainība, kāda ar to saistīta, nav savienojama ar valsts pārvaldes augstākajam līmenim vajadzīgo publisko pārskatāmību.
M. Krieviņš valsts galvenā ierēdņa amatā ir pavadījis pusotru gadu. Šajā laikā viņš ir paguvis noformulēt savas ieceres par reformām valsts pārvaldē, kas ietvertu nodarbināto skaita samazināšanu, tēriņu samazinājumu, iestāžu efektivitātes mērīšanu un citus pasākumus. Ietaupījumi ļautu ieviest jaunu atlīdzības aprēķina sistēmu, neatlaistajiem darbiniekiem varētu palielināt algas, tādējādi valsts pārvaldē ļaujot piesaistīt labākus speciālistus.
Par to, ka no darba jāiet prom, M.Krieviņš un premjerministrs Māris Kučinskis esot abpusēji “vienojušies”. Kas noticis, publikai ir grūti spriest, jo vienlaikus abas amatpersonas esot savā starpā nolēmušas izvērstus komentārus par to nesniegt. Tiesa, pavisam bez skaidrojumiem valdības vadītājs iztikt nevarēja, tāpēc bija jāizsakās miglaini. Dažas dienas vēlāk viņš stāstīja, ka M.Krieviņa pieteiktās reformas valsts pārvaldē esot bijušas tikai ieceres – pašlaik vēl bez konkrētas izpētes un rīcības plāna. Tomēr premjers izvairījās sniegt konkrētu atbildi uz precizējošu jautājumu, vai tas, ka šādi plāni pagaidām vēl nav izstrādāti un ekspertu grupas nav izveidotas, ir bijis iemesls M. Krieviņa aiziešanai no darba.
Zīmīgi, ka vēl marta sākumā M. Krieviņš žurnālam “Ir” skaidroja, ka valsts pārvaldes reformu plāns ilgākā laikposmā ir tapis, izgājis garus saskaņošanas ceļus un marta beigās vai aprīļa sākumā par to būs jālemj valdībai. No abiem iesaistītajiem tagad gribētos sagaidīt kādu komentāru: tad bija plāns, kas tiek gatavots izskatīšanai valdībā, vai nebija? Ja jau pat vienošanās klusēt noved pie tādām pretrunām, tad interesanti, kas vēl notiktu, ja viņi abi sāktu runāt.
M. Krieviņš toreiz neizslēdza: ja reformu plānam trūks politiska atbalsta, viņam no Valsts kancelejas varētu būt jāaiziet. Tomēr nerodas pārliecība, ka pašreizējās situācijas iemesls ir domstarpības ar premjeru tieši par reformām. Pat M. Kučinska mājieni, ka nekāda reformu plāna patiesībā nemaz neesot, neizskaidro pavērsiena pēkšņumu. Pat ja iestādes darbs nonācis strupceļā un ir neefektīvs, pie mums visai reti problēmas tiek risinātas ar amatpersonu nomaiņu tik mudīgi un bez viedokļa izteikšanas. Der atcerēties kaut vai mokošo konfliktu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), kur pilnīgi noteikti vismaz kāds darbinieks šo gadu laikā prom būtu bijis “jāaizstaidzina” premjeram (šī iestāde atrodas tiešā Ministru kabineta pārraudzībā). Ja iekšēji konfliktu atrisināt nebija iespējams, tas bija jādara kādam no malas.
Ja runa būtu par M. Krieviņa darba pienākumu pildīšanu, tas nebūtu nekas tāds, par ko sabiedrība jātur neziņā. Gluži otrādi – ja ir kādi nopietni pārkāpumi un neizdarības, par to arī sabiedrībai būtu jāzina; tai ir tiesības sekot līdzi procesiem valsts pārvaldē. Un, ja problēmas kādas amatpersonas darbā ir redzamas, nerastos šaubas, ka amatpersona jāmaina. Pašlaik tādas problēmas M. Krieviņa darbā nebija redzamas un politiķi savus viedokļus par to atklāti neizteica. Ja problēmas bija, par tām bija jārunā atklāti, lai sabiedrība pati var vērtēt gan ierēdņa darbu, gan arī politiķu argumentus.
Situācija, kurā tiek turēts noslēpumā, kāpēc amatpersonai bijis jāaiziet no darba, mudina domāt, ka iemesls drīzāk ir tāds, par ko gluži vienkārši nepieklājas publiski stāstīt. Protams, arī tas nekādu skaidrību nevieš. Tas tiklab var būt personisks konflikts, kā kādu politikas pelēko kardinālu gājieni, lai veicinātu vai ierobežotu kādus procesus. Materiāls te ir plašs atbilstoši katra fantāzijai.
Publiski izskanējušie minējumi par šādu iznākumu gan līdz šim ir bijuši krietni piezemētāki. Premjers ar Valsts kancelejas vadītāja darbu esot bijis “ilgstoši” neapmierināts. Tomēr kas tāds diezin vai ir iemesls, lai paziņojums par darba attiecību pārtraukšanu nāktu tik pēkšņi: pirmdienā tiek paziņots, ka ar nākamo dienu darbinieks amatu vairs neieņems.
Noslēpumainība ir gluži slikts stils valsts pārvaldē. Klusēšana un motīvu nestāstīšana ir pieļaujama privātā biznesā, kam nav pienākums citiem par savām norisēm atskaitīties. Tāpat klusēšana ir raksturīga dažādiem pelēkiem vai ārpus likuma esošiem grupējumiem. Tiem noslēpumu radīšana un glabāšana ir nepieciešama, lai saglabātu savas izveidojušās struktūras, un klusētāji tā rīkojas pirmām kārtām sevis pārstāvētās organizācijas interesēs. Turpretim sabiedrības intereses valsts pārvaldes jautājumos šādi realizēt ir krietni grūtāk.
Nevis slepenība, bet atklātība un pieņemto lēmumu saprotamība ir veids, kā uzlabot sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei.
Komentāri