Par neizveidoto Alda Gobzema valdību jau pateikts un uzrakstīts gandrīz viss, nekā daudz nav, ko piebilst.
Versija, ka Valsts prezidents nominējis Gobzemu, lai visi pārliecinātos, kāda tad ir partija KPV LV un tās neformālais līderis, vairāk gan izklausās pēc melnā humora, jo cena par šādu “atklāsmi” ir pārāk augsta, turklāt diez vai var notikt kaut kas tāds, kas liktu partijas atbalstītājiem mainīt domas, jo jebkāda kritika vai neglaimojoši fakti tiek uztverti kā apmelojumi.
Politiķi un politologi jau teic, ka manāmas politiskās krīzes pazīmes, bet dzirdams arī citāds notiekošā vērtējums. Proti, gan vēlēšanas, gan smagā valdības veidošana liecinot, ka, pirmkārt, cilvēki grib pārmaiņas, bet, otrkārt, pateicoties jaunievēlētajiem deputātiem, visu vairs nevar vienkārši sarunāt un “politiskais tirgus” ir paplucināts, tādēļ ar valdības veidošana nesokas raiti. Lai kā tur arī būtu, nupat parādījies cerību stariņš, ka varbūt partijas varēs vienoties par Krišjāņa Kariņa kandidatūru, ja vien KPV LV negribēs visiem atriebties par neiegūto premjera amatu. Jāpiebilst, ka Krišjānis Kariņš ir viens no tiem politiķiem, kurš nav “sasmērējies” un kuram nav pielipusi pārliecība par piederību “augstākajām aprindām”, uz kurām neattiecas likumi.
Tomēr politiskās krīzes vēsmas ir jūtamas, turklāt politiskā krīze neizbēgami var nest sev līdzi arī satricinājumus ekonomikā un finansēs. Tādēļ valdībai neatkarīgi no tā, kurš galu galā to vadīs, būs jārisina smagi jautājumi.
Jautājums par veselības aprūpi nav jaunums, un bezdibeņa mala strauji tuvojas. Daudz vienkāršāks nav arī jautājums par finanšu sektora sakārtošanu un korupciju Latvijā. Tomēr šķiet, ka, par spīti skaļajām batālijām ap izglītības reformu, ir daži ļoti nopietni jautājumi, kas līdz šim vairāk vai mazāk palikuši ēnā un par kuriem tagad vēsta “Re: Baltica” pētījums. Runa ir par izglītības kvalitāti, absolventu konkurētspēju pēc vidusskolas beigšanas un to, ka no desmit sliktākajām Rīgas skolām tikai viena ir ar latviešu mācību valodu. Protams, visticamāk, vismaz daļa politiķu uzreiz atbildēs, ka tas liecina vien par to, ka tik tiešām jau sen bija laiks visās skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā. Tomēr pētījuma secinājumi nav tik nepāprotami. Jā, Rīgas krievvalodīgajās skolās rādītājus uz leju velk eksāmens latviešu valodā 12. klasē, taču, arī izņemot šo rādītāju no aprēķiniem, rezultāts izrādījās tāds pats. Noslāņošanās notiek visā Latvijā starp lauku un pilsētu skolām, vienīgi Rīgā tas notiek vienas pilsētas ietvaros. Pustukšas skolas, skolotāji, kuri tādēļ spiesti strādāt vairākās skolās, lai nopelnītu, latviešu valodas skolotāju trūkums un vēl daudzi citi faktori veicina šo noslāņošanos. Pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā nav iespējams dažos mēnešos, tāpat kā sagatavot latviešu valodas skolotājus. Tātad būs vajadzīgi vairāki gadi, pat ja valdība gribēs redzēt un saprast minēto pētījumu un tā secinājumus. Savukārt tas nozīmē, ka aizvien palielinās to jauniešu skaits, kuri ieguvuši vidusskolas izglītības diplomu, bet kuru konkurētspēja jeb spēja apgūt profesiju, ja vien viņi neiekļūst kādā privātā augstskolā ar krievu mācību valodu, samazinās. Savukārt tas nozīmē, ka palielinās pusizglītotu un neapmierinātu jauniešu skaits. Citiem vārdiem sakot, tas ir viens no faktoriem, kas valsti nepadara drošāku un stabilāku, lai neteiktu skarbāk – tas apdraud valsts drošību.
Nākamajai valdībai būs jāspēj minētās problēmas (un ne tikai tās vien) risināt, atrodot pareizo stratēģiju un taktiku. Ar skaļiem patriotiskiem saukļiem nepietiks arī Saeimai, kuras daži deputāti jau ir ķērušies pie Diasporas likuma grozījumu ierosināšanas, jo, lūk, mainīt diasporas definīciju ir ļoti, ļoti svarīgi, tas ir patriotiski nozīmīgi.
Starp citu, ar “Re: Baltica” pētījumu katrs var iepazīties organizācijas mājaslapā, arī Saeimas deputāti.
Komentāri