Dabas vērtības būs pēdējās, kuru zudumus uzskaitīs un novērtēs pēc kara. Atmiņā spilgti palicis sen skolas ekskursijā redzētais milzu tīrums, kur ik gadu vairāk par kartupeļiem un labību no zemes auga šāviņu šķembas no II Pasaules kara kaujām. Cik vēl tonnu metāla slēpa un turpina slēpt meži? Un otra vieta – Plitvices ezeri, kur Horvātijas Tēvzemes kara laikā 1991.gada pavasarī norisinājās “Asiņaino Lieldienu” notikumi. Cieta Nacionālā parka darbinieki, tika postīta unikālā daba. Jau pēc pāris gadiem viss bija atjaunots, kaļķakmens klintis apaugušas, meža zvēri atgriezušies, ezeri atkal dzidri un zivju pilni, jaunas laipas uzbūvētas, takās plūda tūristu tūkstoši.
Kā būs Ukrainā, kur apmēram trešdaļu aizņem aizsargājamās teritorijas, no tām vairākas, izcili vērtīgas iekļautas UNESCO dabas mantojuma sarakstā? Valsts kartē, kuru ik vakaru redzam TV ekrānos, karadarbības skarti ir vairāk nekā 20 rezervāti un nacionālie dabas parki austrumpusē, kā arī vairāki pie Harkivas, Kijivas apkārtnē un vēl virkne teritoriju ar ļoti retām un endēmiskām sugām Melnās jūras piekrastē.
“Ja nav man, lai netiek nevienam,” tā sprieda ienaidnieks, niknumā dragājot ar tankiem pāri Ukrainas laukiem un tīrumiem, avotiem, pļavām un cauri mežiem. “Tādas Ukrainas nav,” pasaulei skaidroja iebrucēji, šaudami, spridzinādami, dedzinādami un postīdami visu, kas dzīvs.
Ar palīdzību, ko šobrīd sniedz valstis, organizācijas un daudzas tautas, būs par maz, lai mazinātu postu, kas būs pēc kara. Pēc tam, kad apklusīs pēdējais lielgabals un izgaisīs deguma dvinga. Lidmašīnu eksplozijās izlijusī degviela, raķešu sprādzienos un ugunsgrēkos degošās ķīmiskās un radioaktīvās vielas, pelni, metāla, plastmasas un citu materiālu atlūzas būs dziļi piesārņojušas augsni un ūdeņus uz nākamajiem gadu desmitiem un daudzviet varbūt pat uz simtiem.
Eiropas Vides aģentūrā aprēķināts, ka Eiropā augsnes piesārņojuma attīrīšana ir nepieciešama vairāk nekā 250 000 vietām. Pārsvarā zeme un ūdeņi ir piesārņoti ar smagajiem metāliem un minerāleļļām. Vienas nelielas vietas izpētei nepieciešami vismaz divi līdz pieci tūkstoši eiro, bet attīrīšanas izdevumi ir neaptverami dārgi.
Mēs jūtam līdzi, esam gatavi doties palīgā, bet tikmēr vēl bez “mēs” ir citi ļaudis, kas prot rēķināt. Pirms dažām dienām Rīgā noticis tūrisma seminārs, kurā kāds dalībnieks ierosinājis, ka tūlīt varēs vest tūristus uz kara skartajām vietām. Redz, uz Čornobiļu taču brauc skatīties, savulaik bijuši maršruti arī uz applūdušajām teritorijām Igaunijā, kur cilvēki zaudējuši mājokļus. Tūristi braukuši laivās vai lidinājušies virs ūdeņiem, kur laukā tikai māju jumti, un šausminājušies. Ciniski.
Strauji tuvojas pavasaris, bet zeme kāpurķēžu sablietēta un samalta, koki šāviņu krusā nopļauti, un upes veļ pelēkus ūdeņus. Kad Ukrainas daba spēs atjaunoties?
Komentāri