Lūk, jau atkal gadskārtējās brīvdienas, tauta grib atpūsties un līksmoties. Mēs savu latviskumu saistām ar Jāņiem un līgo, jo ir taču jābūt kādam pamatam, kaut kam, kas vieno cilvēkus, tautu. Kā raksta, avīze “Rītdiena”, Jāņus pieņemts uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem.
Pēdējo gadu laikā, kad sāku saskatīt savai dzīvei jēgu, negribu vairs šos svētkus svinēt. Ir sāpīgi vērot, kā gan bērniem, gan pieaugušajiem ietekmē domāšanu, apzināti mācot pesteļošanu, burvestības, tā sauktās saulgriežu tradīcijas: darbošanās ar dažādām zālītēm, papardes zieda meklēšana, laulības pārkāpšana un tamlīdzīgi. Protams, klāt vēl jābūt iedzeršanai. Tas viss notiek gan mēreni, gan trakulīgi. Īpaši viegli taču piemānīt bērnus un pusaudžus, kuri ātri grib izbaudīt visatļautību jeb tā saukto saldo augli.
Kāpēc Jāņos netiek akcentētas tautas dziesmas par tīru mīlestību, godu, cieņu vienam pret otru, jo ir arī tādas. Tad kāpēc vienā naktī visam jāpārvelk svītra? Viss cēlais, cilvēcīgais jāaizmirst un jānolaižas, atvainojiet, dzīvnieka līmenī (sekojot dažādām Jāņu tradīcijām).
Var jau iebilst, ka sabiezinu krāsas. Katrs jau var izvēlēties, kā pavadīt laiku. Jā, arī es esmu dažādi svinējusi šos svētkus. Jāteic, ka nekur bez alkohola šis laiks nav pavadīts. Un pēc tukšām runām paliek tukšums. Prieka pēc šiem svētkiem nav. Un ziņās arī varam klausīties, ka pēc Jāņiem vienā naktī ir īpaši daudz bojā gājušo – gan bērnu, gan pieaugušo. Rodas jautājums – kam vajadzīgi tādi upuri? Vai šos svētkus var saukt par kultūras sastāvdaļu? Kas tad ir šie Jānis un Līga? Vai, mācoties šīs tradīcijas, Latvijas bērni kļuvuši veselāki, gudrāki? Vai ģimenes ir stiprākas un tajās ir lielāka labklājība? Kāpēc jākultivē šīs tradīcijas, pie tam iekļaujot mācību programmās (runāju konkrēti par pirmsskolas izglītību).
Zinu svarīgu patiesību, ka tas, ko dzirdam un redzam, ietekmē mūsu domāšanu, tātad arī dzīvi.
Kā audzinātāja, pedagoģe negribu šo rakstu beigt ar negatīvu pieskaņu. Vēlos pastāstīt, ka priecāties un radīt svētku noskaņu var arī bez Jāņa un Līgas. Var priecāties par vasaru, brīnišķīgajiem ziediem un augļiem, par dzīvniekiem un visu dzīvo radību, pateikties un godināt par to visu nevis radību, bet Visaugstāko – dzīvo un vareno Dievu, kas par mums upurēja savu dēlu Jēzu Kristu. Tad, lūk, gribu liecināt, ka brīvību (no grēka),prieku, labklājību, veselību man ir devis un dod joprojām Dievs – mūsu Tēvs Debesīs. Viņš man ir devis arī mīlestību pret savu skaisto zemi un tautu. Tāpēc arī rakstu. Ar cieņu, Jolanta Aleksejeva Cēsīs
Komentāri