To, ka Latvijā iedzīvotāji vēlas galdā likt vietējo audzētāju un ražotāju pārtiku, apstiprina dažādas aptaujas. To mudina darīt akcijas un kampaņas ar aicinājumiem ēst veselīgi, atbalstīt vietējos. Tā notiek gadiem. Šogad martā kāda aptauja parāda, ka 52% iedzīvotāju pēdējā gadā sākuši iegādāties veselīgākus pārtikas produktus. Tāpat arī secināts, ka Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk iedziļinās produktu aprakstos. Izvēloties pirkumu, 22% respondentu norādījuši, ka pievērš uzmanību produkta kvalitātei un tā sastāva ietekmei uz veselību.
Tātad – veselīgi vietējie produkti. Gan jau kāds ir pret šādu praksi, bet īpaši skaļi nerunā. Ne viens vien iepērkoties ir iekritis, domājot, ka liek groziņā Latvijā ražoto, jo produkta noformējums un nosaukums gluži latvisks. Mājās ierauga, ka ražots ES un adrese Lietuvā vai citā kaimiņvalstī. Eiropas Savienības regulā ir prasība par izcelsmes vietu norādīt “Eiropas Savienību”. Viss, kā tam jābūt.
Taču valsts lēmējvaras pārstāvji tā nedomā. Izskatīšanai komisijās nonākuši sagatavoti grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā. Paredzēts, ka veikalos cenu zīmē vai pie pārtikas produkta būs jānorāda pārtikas ražošanas valsts, to attēlojot attiecīgās valsts karoga formā. Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka tādi grozījumi nepieciešami, “lai patērētājs spētu viegli, ērti un nepārprotami identificēt attiecīgās pārtikas preces izcelsmes valsti”. Grozījumu autori uzskata, ka nereti patērētāji tiek maldināti par dažādu pārtikas produktu patieso izcelsmes valsti, tādēļ, koalīcijas ieskatā, šāda prasība vairotu patērētāju informētību, ļaujot izdarīt personīgajās vērtībās un prioritātēs balstītu lēmumu.
“Pārtikas produktu izcelsme ir īpaši svarīga pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, kurā liela daļa Latvijas sabiedrības nevēlas atbalstīt agresorvalstis un to piedāvātos produktus vai vēlas atbalstīt kādu citu valsti, tai skaitā Latviju, kuras ražotājiem tie simpatizē. Patērētājiem ir tiesības izdarīt brīvi savu izvēli, ņemot vērā dažādus aspektus, tai skaitā paužot savu nostāju dažādos jautājumos caur saviem iepirkšanās paradumiem,” tāds vairāku Saeimas deputātu viedoklis.
Padomāsim – ieejam veikalā, preces tāpat plauktos, bet cenu zīmes raibu raibās, izrotātas ar karodziņiem. Bez viedtālruņa neiztikt, jāmeklē, kuras valsts karogs ir, piemēram, uz zemesriekstu sviesta burciņas un makaronu paciņas vai krējuma trauciņa un saldumu kastītes. Var jau būt, ka laikā, kad daudz runā par mūžizglītību, varētu senioriem rīkot karogu atpazīšanas kursus. Iznāktu tāds noderīgs mīkstais projekts, gan jau finansējumu sadabūtu, jo mērķis taču ir novērst maldināšanu. No cik valstīm Latvijā ieved preces? Cik daudzām karogi līdzīgi? Būs galva jāpalauza mācoties. Lai gan – nebūs vajadzīga lasītprasme.
Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) izpilddirektors Noris Krūzītis vērtējis, ka tas labi, ja patērētāji tiks informēti par produktu izcelsmes valsti, taču nodrošināt karogu attēlojumu cenu zīmēs ir tehniski sarežģīti, bet maziem veikaliem pat neiespējami. Tostarp cenu zīmju nodrošināšanai tiek izmantotas dažādas tehnikas – no elektroniskām cenu zīmēm līdz īpaši drukātām vai ar roku rakstītām, turklāt, ņemot vērā, ka krāsainie displeji elektroniskajām preču zīmēm prasa nesamērīgas investīcijas, Latvijā esošie tirdzniecības tīkli ir ieviesuši divu līdz trīs krāsu risinājumus. Viņaprāt, par Latviju kā pārtikas produktu izcelsmes valsti visefektīvāk spēj vēstīt paši ražotāji, karoga krāsas liekot uz preces iepakojuma. Savukārt citu valstu izcelsmi efektīvāk norādīt rakstveidā, nevis ar karodziņiem, kurus nebūt ne visi pircēji vienmēr spētu atpazīt. Preču sortimentā ir gana plašs dažādu valstu klāsts, tās tiek ievestas no patiešām eksotiskām valstīm, un ne katrs spēs atpazīt daudzos dažādo valstu karogus.
“Absurdi pat iedomāties, ka katrā mazā veikaliņā pārdevējs spēs ar roku uzzīmēt dažādu valstu karogus, īpaši ņemot vērā, ka karogiem ir noteikts standarts gan krāsu toņos, gan proporcijās,” saka LPTA vadītājs un skaidro, ka šāda prasība tirgotājiem palielina finanšu un administratīvo slogu, mazina tirdzniecības uzņēmumu produktivitāti, jo, lai ieviestu likumprojektā paredzēto prasību uz cenu zīmēm attēlot produktu izcelsmes valsts karogu, uzņēmējiem katrai tirdzniecības vietai būtu jāiegādājas vairākus simtus eiro vērtas pietiekami augstas kvalitātes un jaudas krāsu drukas ierīces, turklāt to ikdienas apkope un izejmateriāli ir dārgāki salīdzinājumā ar melnbaltas drukas ierīcēm.
“Šādas elektroniskās cenu zīmes ir normāla ikdiena daudzās Eiropas valstīs. To tehnoloģiskā īpatnība – tās nav daudzkrāsainas, jo izmanto tikai baltu, sarkanu un melnu krāsu,” norāda SIA “Lidl Latvija” korporatīvās komunikācijas vadītāja Dana Hasana. Viņa arī uzsver, ka, raugoties no izpratnes par mūsdienīgu mazumtirdzniecību, klientu servisu, tehnoloģiju attīstību, darbinieku produktivitāti un dabai draudzīgu uzņēmējdarbību, deputātu rosinājums būtu liels solis atpakaļ, kas nozīmētu, ka, piemēram, “Lidl” veikalu komandas nodarbotos ar karodziņu drukāšanu, griešanu, līmēšanu pie cenām, to nomaiņu gandrīz katru dienu un šī karodziņu drukāšanas, griešanas un līmēšanas cikla nebeidzamu atkārtošanos.
Deputātu mērķis arī šķiet tāds ne visai nopietns un šobrīd svarīgs. Vai tiešām viņi cer, ja graudi miltiem ievesti no Krievijas, uz miltu iepakojumu cenu zīmes būs arī Krievijas karogs? Te nu ir tas gadījums, kad vai nu likuma izstrādātāji visu nepasaka līdz galam, vai viņiem nav, ko darīt, ja grib, lai veikalos starp plauktiem var iet kā caur karogu aleju.
Nu ja, mācīties nekad nav par vēlu. Katrā garajā ziemas vakarā varbūt tomēr vērts iegaumēt vismaz triju mazāk pazīstamu valstu karogus, tad 1.maijā, kad plānots, ka likums stāsies spēkā, varēs piestrādāt veikalos par gidu tiem, kuri maldīsies.
Komentāri