Ik pa laikam no viena vai otra pagasta, ciema dzirdams – pie mums nekas nenotiek, nav nekā interesanta, cilvēkiem brīvajā laikā nav, kur aiziet, atpūsties.
Mani tas vienmēr pārsteidz, jo, ielūkojoties pašvaldības uzturētajās tīmekļvietnēs un nu jau arī novada domes drukātajā izdevumā, redzu pasākumu pēc pasākuma, notikumu pēc notikuma. Kultūras nami, bibliotēkas, amatu mājas, biedrības … izstādes, koncerti, tikšanās, lekcijas, visdažādākās radošās darbnīcas… Un fiziskās nodarbes: vingrošana, nūjošana, slēpošana… Vēl nemaz nepieminu jauniešu rīkotos pasākumus, kuru nosaukumi lielākoties šifrējami no svešvalodām. Atliek tikai izvēlēties, izbrīvēt laiku un darīt.
Vai problēma patiesībā varētu būt cita – nevis pārāk mazs, bet pārāk plašs piedāvājums? Ja ir tik daudz, ka nevari izvēlēties, iespējams, atsakies no visa un nolem, ka tev nekas neder? Kā mēdz teikt, paēdušai pelei pat milti rūgti.
Vienmēr drīkst un vajag meklēt ko jaunu, ko citādu un izaicinošu, bet vai visa atbildība par to jāuzliek citiem? Ja gribi dziedāt korī, bet pagastā tā nav, parunā ar pārnovada kolektīvu, vai tevi nepieņems? Bet vari taču mēģināt arī pats pulcināt vietējos dziedāt gribētājus, ja tādi būs, atradīsies arī vadītājs un iespēja viņam samaksāt.
Līdzīgi ar jebkuru jomu. Atrast interesanto, aizraujošo, izzinošo vai izklaidējošo vienmēr ir iespēja. Ja nav pašu mājās, ir tuvākā vai tālākā kaimiņu pagastā, ciemā, pilsētā. Vidzeme, Cēsu novads Latvijas mērogiem ir plaša teritorija, bet patiesībā turpat cits pie cita esam. Vajag tikai vēlmi un uzņēmību piedalīties, aicināt citus meklēt un īstenot jauno kopā.
Pirms nopūšamies, ka apkārtnē sabiedriskā dzīve neko vilinošu nepiedāvā, mirkli sevi apstādinām un pārdomājam, kur paši pēdējo reizi piedalījāmies, ko rosinājām vai rīkojām. Un uzņemamies daļu atbildības, ja gribam ko vairāk.
Komentāri