Latvijas iedzīvotāji ne pārāk apzinās vajadzību veidot uzkrājumus bērnu nākotnes izglītībai, secināts apdrošināšanas sabiedrības ERGO pasūtītā aptaujā. Taču varbūt vaina nav izpratnē, bet citur?
Atlikt līdzekļus, lai apmaksātu bērnu augstākās izglītības studijas, par būtisku vajadzību uzskata 48% no uzkrājumu pašreizējiem vai potenciālajiem veidotājiem. Taču tas nenozīmē, ka aptaujātie šos uzkrājumus veido. 21% atzīmējuši, ka viņus satrauc, kā spēs nodrošināt bērniem iespēju iegūt augstāko izglītību, bet tikai 11% jau šodien veido uzkrājumu tieši šim mērķim. 27% no aptaujātajiem cer, ka viņu bērns varēs studēt par valsts budžeta līdzekļiem, bet 26% pieļauj iespēju nepieciešamības gadījumā šim nolūkam ņemt kredītu.
Apdrošināšanas sabiedrības pārstāvis Gints Konrads atzīst, ka sapratne par nepieciešamību atlikt līdzekļus bērnu studijām balstās “mūsdienu apstākļiem neatbilstošā priekšstatā par augstākās izglītības izmaksām, studējošo spēju paralēli pilna laika studijām pilnvērtīgi strādāt un valsts atbalstu studējošajiem, tostarp budžeta finansētu studiju veidā. Piektā daļa aptaujāto uzskata, ka bakalaura studiju mācības maksas segšanai pietiek ar 2000 līdz 4000 eiro, kas ir divas līdz trīs reizes mazāk par reālo vidējo studiju maksu Latvijas augstskolās”.
Protams, raksturojums izpratnei par to, ka augstākās izglītības iegūšanas iespējas nereti tiek atstātas tādai kā pašplūsmai, ir vietā. Taču to, ka uzkrājumi šim nolūkam netiek veidoti, nosaka ne tikai izpratne, bet vēl daudzi citi faktori. Un galvenais laikam tomēr būs finansiālās iespējas. Vietnē makroekonomika.lv Latvijas Bankas (LB) speciālisti atzīst, ka pēc mājsaimniecību tipa visbūtiskākais nabadzības risks ir mājsaimniecībām, kurās ir tikai pensionāri, bet “nākamā grupa ar visaugstāko nabadzības risku ir ģimenes ar vienu pieaugušo un bērniem: 30% no šīm mājsaimniecībām ir pakļautas nabadzības riskam. Turklāt ienākumu sadalījums ir salīdzinoši vienmērīgs, tas nozīmē, ka lielākajai daļai ienākumi ir pieticīgi”. Taču arī aptuveni 10 procenti mājsaimniecības ar diviem pieaugušajiem un bērniem, bet bez pensionāriem ir pakļautas nabadzības riskam, “kas tāpat ir daudz, jo šīs mājsaimniecības ietver aptuveni 486,2 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju”.
Centrālās statistikas pārvaldes statistisko datu krājumā “Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2020.gadā”, analizējot mājsaimniecību ienākumus, atzīst, ka vislielākais trūcīgo mājsaimniecību īpatsvars bija starp pāriem ar trim un vairāk bērniem un mājsaimniecībām, kurās dzīvoja viens pieaugušais ar bērniem.
Kaut Latvijā vidējā darba alga palielinās, diezin vai tas ģimenēm ar bērniem rada vairāk iespēju veidot iekrājumu tālākai nākotnei. Palielinās jau arī dzīves dārdzība, turklāt paaugstinās prasības pret dzīves kvalitāti. Tas it kā nebūtu slikti, vien, ko darīsi, par to jāmaksā aizvien vairāk.
Tādēļ, manuprāt, Latvijā jāturpina pilnveidot augstākās izglītības pieejamība ikvienai sociālajai grupai. Tas nav tas, ko varam uzlikt uz vecāku pleciem pat tad, ja neņemam vērā nabadzības riskam pakļauto ģimeņu skaitu. Kopumā Eiropas līmenī esam trūcīga sabiedrība, nav paaudžu uzkrājumu, lielākā daļa Latvijā dzīvo ļoti pieticīgi un nav spējuši veidot kādu nopietnu atbalsta krājumu. Taču visas sabiedrības interesēs ir svarīgi sniegt katrai nākamajai paaudzei to pašu svarīgāko – iespēju iegūt teicamu izglītību.
Komentāri