Šodien klausos, ka kolēģi nolēmuši iegādāties automašīnas. Viens vēlas nomainīt veco pret jaunāku, otrs auto sev iegādāsies pirmoreiz. Nav jau tā, ka nebūtu jāskatās uz cenām, taču galvenokārt rūpes sagādā plašās izvēles iespējas: kuru modeli; kāda gada izlaidumu; kādu krāsu; ar kādu dzinēju? Gluži mūsdienīga situācija. Un mūsdienās spēka gados esošajiem liekas, ka tā ir bijis vienmēr. Šovasar iznāca interesanta saruna ar meitu, kurai nedaudz pāri 30. Viņas pārsteigums par laiku un veidu, kā manas paaudzes cilvēki tika pie automašīnām, bija neviltots. Arī pašai tagad brīnums par lielajām atšķirībām, kuras radījis laiks. Man savā ziņā ļoti laimējās, jo pie automašīnas tiku jau pirmajā gadā pēc iziešanas pie vīra. Tikai iemesls tāds skumjš. Toreiz automašīnai naudiņu krāja visu mūžu, un arī rindu, līdz automašīnu varēs iegādāties, vienkāršam cilvēkam no tautas nācās gaidīt teju mūža garumā. Mans tēvs to tā arī nesagaidīja. Paziņojums par iespēju iegādāties automašīnu pienāca apmēram gadu pēc viņa nāves. Tad izrādījās, ka to vadīt varēs tikai mans jaunapņemtais vīrs.
Savukārt manai meitai neizdzēšamās atmiņās palicis gadījums ar veļas mazgājamo automātu. Tie laikam jau bija deviņdesmito beigu gadi. Biju gan dzirdējusi un pat redzējusi, kā darbojas modernās veļas mazgājamās mašīnas, kuras visu izdara pašas: paņem ūdeni, sasilda to, veļu izmazgā, izskalo, izgriež. Bet kad tas aparāts nonāca manā rīcībā…
Šis stāsts, kā mamma divas stundas sēž vannas istabā un uztraukta skatās, kāpēc tas aparāts apstājies un vai tā durvis varēs atvērt, droši vien būs dzīvs paaudzēs, jo tas spilgti raksturo straujās pārmaiņas, kādas piedzīvojām pēc atbrīvošanās no “varenā kaimiņa”. Meita ar šo stāstu spilgti raksturojusi savu bērnību draugiem Francijā, tas izmantots arī franču valodas eksāmenā, stāstot par tēmu “Mūsdienu tehnoloģijas”. Protams, pasniedzēji Francijā par šo tēmu bija gaidījuši dzirdēt pavisam ko citu…
Ko nu par frančiem, es savukārt paliku “mēma”, kad uzzināju, ka Amerikas mājsaimnieces šādus veļas un trauku mazgājamos automātus izmantojušas jau tad, kad es vēl nebiju dzimusi.
Patiesi, kad liekas, ka dzīve slikta, atliek vien pajautāt vecākiem un vecvecākiem, kā viņi strādājuši, kā iztikuši, kā tikuši galā ar sava laika uzliktajiem pārbaudījumiem.
Komentāri