Līdz šim “Vienotībai” nav veicies ar partneru meklējumiem Rīgā nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Zaļzemnieki pateica skaidru nē, nacionāļi arī lāgā par to negrib ne domāt, ne runāt. Saeimas mazās frakcijas – Latvijas Reģionu apvienība un “No sirds Latvijai” –, kurām taču it kā vajadzētu interesēties par sadarbību vēlēšanās, arī esot atteikušās. Tagad ar paziņojumu, ka šomēnes varētu noslēgties sarunas par “Vienotības” un “Latvijas attīstībai” (LA) kopīgu sarakstu pašvaldību vēlēšanās, klajā nācis LA vadītājs Juris Pūce. Turklāt lēmums par kopīgā saraksta tapšanu vai netapšanu Rīgā būšot zināms jau nākamnedēļ.
No vienas puses, jauki, ka vismaz kāda t.s. “latviešu partija” domā par kopīgu darbu vēlēšanās. No otras puses, panākumus vēlēšanās nevar gūt, automātiski saskaitot divu partiju reitingus.
Parasti, runājot par kopīgiem sarakstiem, tiek spriests par iespēju saskaņot programmas un darāmos darbus, un tas ir saprotami un racionāli. Tomēr Latvijā, it sevišķi Rīgā, ar līdzīgām programmām un vienādiem mērķiem var nepietikt vai tiem pat var nebūt nekādas nozīmes. Kāpēc? Latvijas vēlētāju izvēli tomēr ļoti lielā mērā nosaka emocijas. Tādēļ savā ziņā var saprast zaļzemnieku un nacionāļu nostāju – vēlētājiem, kuri jūsmo par Raivi Dzintaru, Imantu Parādnieku vai Jāni Dombravu, gandrīz jebkurš “Vienotības” politiķis ir sātana un nodevēja vērtē. Tāpat arī tiem, kuri, piemēram, domā Jāņa Dūklava kategorijās, Edgars Rinkēvičs vai Andris Piebalgs drīzāk liksies kā pārlieku mūsdienīgi un bīstami kosmopolīti, nevis gudri un godīgi politiķi. Labākajā gadījumā vēlētāji paņems kopīgo sarakstu un izsvītros visus “otras partijas” kandidātus, bet sliktākajā gadījumā uz vēlēšanām var vispār neaiziet.
Protams, tādā situācijā prasme sevi reklamēt ir ļoti svarīga. Nilam Ušakovam acīmredzot ir ļoti labs padomdevējs vai padomdevēji sabiedrisko attiecību jautājumos, kuri labi saprot viņa vēlētāju domāšanas veidu. Ušakovs ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos un prasmīgi “sit” pa valsts varas vājajām vietām un lieliski parāda varas kļūdas. Domāju, viņa vēlētāji ir sajūsmā par Nila replikām un vērtējumiem, un nebūšanas ar ielu remontiem Rīgā, korupcijas skandāli un daudzas citas lietas tā īsti pat netiek pamanītas vai neliekas svarīgas. Un, lai gan Ušakova vēlētāji nav tikai tie, kurus dēvējam par krievvalodīgajiem, līdzība ar Krieviju un Putina reitingiem ir nepārprotama. Proti, socioloģiskās aptaujas liecina, ka Krievijas iedzīvotājiem klājas aizvien grūtāk, ka naudas ir aizvien mazāk un ka daudzi atzīst – arī ar personīgo brīvību un tiesībām nav labi, bet absolūtais vairākums nekādā veidā to nesaista ar Putina politiku, bet gan ar ļaunajiem ienaidniekiem citās valstīs. Ar Ušakovu ir ļoti līdzīgi, neapmierināto ar Rīgas saimnieciskajām lietām ir daudz, bet vēlētāju prātos tās nesaistās ar Rīgas mēru. Un te nu jāteic, ka “Vienotība” lāgā neprot vai neuzskata par vajadzīgu veiksmīgi darboties sociālajos tīklos. Tad jau drīzāk pieminētais Juris Pūce to dara cītīgi un nepārtraukti. Un runa nav par to, kurš labāks vai “pareizāks”, tāpat arī nav runa par to, ka “Vienotība” lielā mērā pati, nevis ļaunie apmelotāji, ir sapelnījusi vēlētāju nepatiku un dusmas. Svarīgi ir prast runāt ar vēlētājiem un iegūt viņu simpātijas. Šobrīd izskatās, ka Nilam Ušakovam pašvaldību vēlēšanās nebūs nopietnu pretinieku, jo ne jau apvienoti vai neapvienoti saraksti būs tie, kas pārliecinās vēlētājus. Tās būs emocijas. Starp citu, jezga ap miljonāra Jūlija Krūmiņa intervijās sacīto liecina, ka lielāko tiesu tiešām ļaujamies emocijām, paužot nosodījumu vai atzinību, bet nepajautājam sev un saviem pārstāvjiem valsts varā – kā vispār tik tālu esam nonākuši, ka kaut kas tāds ir iespējams?! Kāpēc notiekošo, par ko Krūmiņš stāsta, uztveram kā normu un katru, kurš “atver muti”, esam gatavi dēvēt par varoni, uz kuru pašu likumi neattiecas?
Komentāri