Katra diena atnes ko jaunu. Un katra arī kaut ko aizslauka. Tā vien šķiet, ka uz Zemes vietas par maz, jo kāpēc gan citādi būtu kas jāiznīcina, lai turpat uzceltu ko jaunu.
Latvija, lai arī tai pāri gājuši kari, cauri gadsimtiem pratusi saglabāt vērtības, ar kurām tagad lepojamies. Pilis, muižas, baznīcas, dažādu gadsimtu nami, industriālās ēkas un tehnoloģijas, kas kalpoja vecvecvectēvu laikos, jaunā paaudze uztver ar smaidu un reizē apbrīnu. Mums ir, ar ko lepoties. Un netrūkst arī, par ko kaunēties.
Nupat iznācis enciklopēdijas “Muižas Latvijā” 1. sējums (A–H). Tajā apkopota informācija par 179 muižām. Fotogrāfs un kultūras pieminekļu pētnieks Vitolds Mašnovskis 40 gadu garumā veicis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālu fotofiksāciju un izpēti. Enciklopēdija ir nozīmīgs un fundamentāls materiāls Latvijas kultūras mantojumu izpētē un turpmākā saglabāšanā. V. Mašnovskis piedzimis muižā, mācījies Cēsīs, katru dienu pa logu vērojot Cēsu pilsdrupas, bet vēlāk neilgu laiku dzīvojis Valmiermuižas tornī. Tā arī radusies lielā interese par muižām. Viņš atzīst, ka tendence liecina – muižu ēkas diemžēl iet bojā. No 2000 vēsturiskajām celtnēm vien vidēji četri procenti ir skatāmas. Tās ir tās, ar kurām lepojamies, kuras gribam rādīt citiem, kuras iekļautas tūristu maršrutos.
Bet cik muižu tepat apkārtnē zinām? Un kļūst skumji, redzot, kā pēdējos gadu desmitos tās pamazām kļūst par graustiem, bet aizvien uzticamies saimniekiem un ceram, ka reiz varbūt tomēr tās atdzims. Un turpat prieks par Veselavas, Kārļu, Auciema, Liepas, Unguru, Vecpiebalgas, Nēķena, Cirstu, Annas un citām muižām, kur saimnieki pratuši tās atjaunot, uzturēt, izcelt vērtības un lepoties. Pēc 1925.gada informācijas toreizējā Cēsu apriņķī bijis vairāk nekā 90 muižu. Lielākas, mazākas, parastas un greznas.
Protams, vienmēr varēs diskutēt, cik daudz vērts ieguldīt vēstures, kultūrvēstures saglabāšanā, lai materiālo mantojumu nodotu nākamajām paaudzēm. Katrai muižai, vai tā pamazām kļūst par graustu, vai acis priecē tās greznums, ir īpašnieks. Cik nav dzirdēts, ka naudas nav, lai atjaunotu. Taču vienmēr ir iespēja pārdot. Tikai kurš gan par milzu naudu iegādāsies graustu? Un ja vēl muižas pils vai komplekss ir aizsargājams arhitektūras vai kultūrvēstures piemineklis un tas, ko gribas darīt, jāsaskaņo ar attiecīgām institūcijām?
Atrunāties var dažādi, jo nedarīšanai un nevarēšanai vienmēr pie rokas ir kāds iemesls, arguments. Regulāri tiek vētīts aizsargājamo pieminekļu saraksts. Ir īpašnieki, kuri paši vēlas, lai īpašumam ir šis statuss, ir tādi, kuri visu ko izdomā, lai tikai tiktu no tā vaļā.
Aizvien biežāk tiek runāts par nepieciešamību neapkoptas, pienācīgi neuzturētas ēkas atsavināt. Aizvien vairāk arī Latvijā ir cilvēku, kuri novērtē vēsturiskas ēkas un gatavi ieguldīt atjaunošanā. Bet ne pirkt. Jo tā patiesībā iznāk tāda kā balva tam, kurš reiz, visticamāk par nelielu naudiņu, muižas ēku iegādājies. Ja gribam saglabāt (ne jau tikai valstij un pašvaldībām tas jādara), tad vispirms jāmaina attieksme pret tiem, kas ļauj sabrukt muižu pilīm, dzīvojamām mājām, nemaz nerunājot par daudzajām saimniecības ēkām, kuras visbiežāk katra pieder citam īpašniekam.
Muižas ir Latvijas vēsture. Ne tikai arhitektūra, arī ekonomiskās saimniekošanas principi, šodienas pagastu administratīvais iedalījums, kaut gadu desmitos mainījies, tomēr saglabājies.
Pašķirstot enciklopēdiju, atklājas pagātne un šodiena. Cik rītdienā gribam paņemt līdzi, atkarīgs tikai no pašiem. Ne tikai īpašniekiem. Vispirms jau valsts.
Komentāri