Ziņa par to, ka Artusa Kaimiņa partija “KPV LV” šķeļas un no tās valdes aizgājuši četri cilvēki, laikam nepārsteidz. Partijās, it sevišķi tajās, kas tiek veidotas ar plašu vērienu un publicitāti, bieži vien agrāk vai vēlāk pēc to izveidošanas sākas konflikti, biedri izstājas un dibina jaunu biedrību vai partiju.
Einara Repšes partija “Jaunais laiks” tika dibināta tik skaļi un pamanāmi, ka diez vai Latvijā bija daudz iedzīvotāju, kuri neuzzināja par šo partiju. Tomēr ne popularitāte, ne panākumi Saeimas vēlēšanās to neglāba no šķelšanās – no partijas aizgāja krietns bariņš sabiedrībā zināmu cilvēku un tika nodibināta “Pilsoniskā savienība” (PS), kas veiksmīgi darbojās. “Jaunais laiks” pamazām izdzisa, un bija skaidrs, ka ilgs mūžs tai vairs nav lemts. Veidojoties partiju apvienībai un pēc tam arī partijai “Vienotība”, PS panākumi ļāva “aizgājējiem” uzstādīt savas prasības un nodrošināja vietu “Vienotības” galvgalī, turklāt šos cilvēkus vairs nevarēja tik viegli dancināt, kā to varēja darīt ar ierindas biedriem, un Solvitas Āboltiņas vara pār viņiem vairs nebija tik liela.
Valda Zatlera Reformu partijā “aizgājēji” parādījās uzreiz pēc partijas nodibināšanas un ievēlēšanas Saeimā, kas ļāva viņiem ik palaikam kādā balsojumā būt “zelta balsīm” un tirgoties par amatiem sev un savējiem. Beigu beigās Reformu partija izčākstēja, vieni aizgāja uz “Vienotību”, otri atmeta politikai ar roku un tagad darbojas citās jomās.
Arī Ingunas Sudrabas “No sirds Latvijai” (NSL) Saeimas frakcija vairs nav tik stabila un vienota, kā sākumā izskatījās, un nopietni cerēt, ka šie politiķi kaut ko tiešām paveiks, ir visai naivi.
Gan “Jaunais laiks”, gan Reformu partija, arī NSL faktiski bija viena cilvēka jeb vadoņa partija, no tām aizejošie pārmeta partijas vadībai tās darba stilu, kas esot tuvs autoritārismam. Turklāt jaunas partijas parasti piesaista gan tos, kuri meklē ātrāko ceļu, kā tikt pie kādiem labumiem, gan dažādus dīvainīšus, kuri parasti ir pārņemti ar savu ģeniālo nācijas glābšanas ideju un citus vispār nedzird. Un, protams, vecās partijas un visi tie, kam jauna partija varētu tikai traucēt, nesēž rokas klēpī salikuši. Tādēļ steigā tapušās, kaut arī labu ideju vadītas, partijas parasti tiek pakļautas visai skarbiem pārbaudījumiem. Tiek vētītas ne tikai programmas, bet arī partijas biedru saraksts, meklējot kļūdas un traipus biogrāfijās. Tādēļ, no vienas puses, jaundibināmas partijas līderis vai līderi nevar atļauties būt lēnīgi un maigi, jo viņus ātri “samals”, bet, no otras puses, autoritāri un skarbi cilvēki izpelnās iespējamo biedru nepatiku. Jebkurā gadījumā partijas līdera rakstura īpašībām un prasmei sarunāties ar cilvēkiem, spējai izskatīties patiesiem un varošiem ir pat lielāka nozīme nekā perfektai programmai.
Neapšaubāmi viss sacītais attiecas arī uz Artusa Kaimiņa partiju, tādēļ domstarpības viņa partijas valdē nepārsteidz. Var sacīt, ka nebūšanas partijā ir tikai politisko nelabvēļu radītas, bet jāteic, ka darba stils, raksturs un veids, kādā Saeimas deputāts un partijas līderis ieradis ar citiem sazināties, var partijai izrādīties liktenīgs.
Komentāri