Uzreiz gan jāteic, ka grūti spriest par visām iecerētajām nodokļu izmaiņām nākamajā gadā.
Aptuvena skaidrība par pārmaiņām ir par mikrouzņēmumiem (MU) un mikrouzņēmuma nodokli (MUN), lai budžetā tiktu pie papildu naudas dažādām nepieciešamām izmaiņām, kas, protams, pašas par sevi būtu apsveicamas. Manuprāt, bažas ir par to, ka, lai gan daļai sabiedrības tas tiešām nāktu par labu, daļa cilvēku grimtu vēl dziļāk bezcerības purvā un nabadzībā.
Valdības ieceres par MU un MUN liek domāt, ka vai nu ir iecerēts tā viltīgi panākt, lai mikrouzņēmumu nebūtu, vai arī priekšlikumu iesniedzēji dzīvo paralēlajā pasaulē, kurā jebkurš var kļūt vai nu par uzņēmēju, vai arī tikt pie labi atalgota darba. Protams, MU vietā nekas netiek piedāvāts, jo visi apzinīgie valdības ieskatā taču var atrast citu nodokļa maksātāja statusu.
Jau sen redzams, ka MUN rada problēmas. To izmanto, gan lai maksātu mazākus nodokļus, gan mazā sociālā nodokļa daļa kopējā MUN ir ļoti maza, tā maksātāji nav sociāli aizsargāti, arī pensijas ir ļoti mazas. Pirmspensijas vecuma cilvēkiem Latvijā nereti tā ir problēma. Protams, viņi varētu izvēlēties pašnodarbinātā statusu (ar nodokļa likmi 32,15% no ceturksnī nopelnītā), ja vien atrod, ko darīt. Vēl ir arī patentmaksa, bet likumā atļauto nodarbošanos saraksts nebūt nav liels un visaptverošs. Turklāt patentmaksa nerisina sociālās apdrošināšanas jautājumus.
Pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem nākas kaut mazliet strādāt, lai nebūtu jāiet ubagot, bet “normālu” darbu ar līgumu un pilnu darba dienu nespēj pildīt (un to neviens arī nepiedāvā), laikam atliks vai nu grimt nabadzībā vēl dziļāk, vai arī maksāt MUN nu jau 25% no nopelnītā līdzšinējo 15% vietā. Turklāt jautājums ir arī par ieceri likt darba devējam/pasūtītājam maksāt 20%, ja tā ir juridiska persona. Rezultāts varētu būt pavisam vienkāršs – vai nu uzņēmējs negribēs saistīties ar MUN maksātāju, vai arī paredzētā darba apmaksu samazinās par 20 procentiem. Tas varētu nozīmēt, ka, piemēram, individuālais saimnieciskās darbības veicējs un MUN maksātājs no katriem nopelnītajiem 100 eiro saņems vien 55 eiro. Gan jāpiebilst, ka MU darbinieki darbaspējīgā vecumā nebūs daudz labākā situācijā – dati liecina, ka 2018. gadā MUN režīmā strādājošo vidējā alga bija tikai 530 eiro.
Nav noslēpums, ka Latvija nevienlīdzības un uz nabadzības riska dzīvojošo cilvēku skaita ziņā ir vienā no bēdīgajām pirmajām vietām.
Jā, 2019. gada 3. ceturkšņa vidējā alga pirms nodokļu nomaksas bija 1091 eiro, bet vidējo algu Latvijā saņem tikai 34% strādājošo, kamēr aptuveni puse pirms nodokļu nomaksas saņem 848 eiro.
Tajā pašā laikā nabadzības riskam ir pakļauti 38,1% senioru vecumā virs 65 gadiem un 74% vientuļo pensionāru mājsaimniecību. Riskampakļauti arī cilvēki ar invaliditāti. 2018. gadā aprēķinātais nabadzības riska slieksnis Latvijā bija 367 eiro mēnesī, un Latvijā ir ļoti daudz trūcīgo un maznodrošināto, no kuriem krietna daļa ir invalīdi. Tātad MUN maksātāja statuss, ja vien pensionāri un invalīdi var atrast sev atbilstošu nodarbošanos, ļāva dzīvot mazliet labāk, bet tagad arī tas var mainīties.
Protams, runa šobrīd ir tikai par priekšlikumiem, bet, manuprāt, daudzi politiķi dzīvo savā paralēlajā pasaulē un nenojauš, kāda ir reālā dzīve. Vai arī viņiem nešķiet, ka pensionāri un invalīdi – MUN maksātāji -, ir kaut kas tāds, ar ko jārēķinās, jo viņi nav desmitiem tūkstoši vēlētāju. Kā vienmēr – atliek cerēt, ka priekšlikumu apspriešanas gaitā izskanēs arī citi, ne tikai finanšu ministra viedokļi.
Komentāri