Lai palīdzētu attīstīt lauksaimniecību Latvijā, 36% iedzīvotāju būtu gatavi boikotēt importa produkciju, 26% būtu gatavi pirkt dārgākus Latvijas ražojumus, 24% pat būtu gatavi iesaistīties protesta akcijās. Tai pašā laikā lielākā daļa tomēr pērk importētās pārtikas preces. Šādi secinājumi izdarīti „DnB Nord Latvijas barometra” februāra aptaujā par lauksaimniecību. „Druva” vaicāja, kā SKDS direktors Arnis Kaktiņš un Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, sociālantropologs Roberts Ķīlis vērtē latviešu apņēmību atbalstīt Latvijā ražoto preci.
SKDS direktors Arnis Kaktiņš: „Pētījums atklāj vairākas interesantas lietas. Patiesībā pat daļas Latvijas iedzīvotāju liekulību, runājot par vietējo preču patēriņu. Kad jautājam, vai lauksaimniecība ir svarīga, cilvēki saka – jā, mums tā ir vērtība un ļoti svarīga. Kad vaicājam, ko respondenti paši ir gatavi darīt lauksaimniecības labā, tad 36% aptaujāto saka, ka ir gatavi boikotēt importa produkciju, 26% , ka varētu pirkt mūsu valstī ražotos produktus, pat ja tie ir dārgāki. 62% respondentu atzīst, ka tieši ārvalstu produktu imports par zemākām cenām ir viens no galvenajiem lauksaimnieku problēmu cēloņiem. Bet, kad pajautājām – ko pats esat pēdējā mēneša laikā iegādājies, atklājās – vien 7% iegādājušies tikai Latvijā ražotu pārtiku. Rodas jautājums, kas tad traucē boikotēt un pirkt vietējo produkciju jau šobrīd? Vai ir kādi normatīvie akti, kas to traucē, vai patiešām ir tā, ka vietējo produkciju nevar veikalos dabūt? Man gribētos teikt, ka tā ir liekulība. Protams, daļai cilvēku vēlme atbalstīt Latvijas ražotājus izpaužas arī darbos.
Jautājums bija, ko esi gatavs darīt. Ja trūkst naudas un tādēļ nav iespējams iegādāties dārgākus, bet Latvijā ražotus produktus, atbilde būtu – neesmu gatavs boikotēt importa preces. Taču, neskatoties uz jautājuma formulējumu, respondenti tomēr teica, ka ir gatavi to darīt. Protams, cena ir ļoti nozīmīgs faktors preces izvēlē. Ja vietējie produkti būtu lētāki nekā importa, tad, protams, tos pirktu vairāk. Diemžēl, ja cena ir vienīgais faktors Latvijas iedzīvotājiem, tad zemniekiem jāpamet lauki. Man šķiet, būtu jābūt arī patriotismam, lai atbalstītu savējos.
Interesanti, ka tikai 8% respondentu uzskata – pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas lauksaimnieki ir vairāk ieguvuši nekā zaudējuši, bet 48% domā, ka zaudējumu bijis vairāk. Taču lauksaimniecība būtībā ir vienīgā sfēra, kura tiek atbalstīta arī par neko, par to, ka esi zemnieks – ir platībmaksājumi, dažādas atbalsta programmas. Pat, ja maksājumi Latvijas zemniekiem ir mazāki nekā citās ES valstīs, tie tomēr ir. Ja Latvija nebūtu iestājusies ES, maksājumu nebūtu vispār.
Neskatoties uz pēdējos pāris gadus publiskajā telpā vērojamām nemitīgajām ar dažādām lauksaimniecības jomām saistītajām krīzēm un problēmām, kur katra jaunā krīze tiek pasniegta kā briesmīgāka par iepriekšējo, vairākums iedzīvotāju ne tikai uzskata, ka lauksaimniecību Latvijā ir nepieciešams attīstīt, bet pat ir optimistiski noskaņoti, vērtējot nozares perspektīvas. Tas ir pārsteidzoši dziļš sentiments pret nozari, kuras devums IKP ir neliels un kuras attīstībai politiķi visu šo laiku tā arī nav spējuši piedāvāt pārliecinošas programmas.
Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, sociālantropologs Roberts Ķīlis: „Aptaujas rezultāti zināmā mērā paskaidro, kādēļ pārmaiņas lauksaimniecībā notiek tik grūti. Latvijas iedzīvotājiem ir nekritiski pozitīvs un optimistisks skats uz lauksaimniecības perspektīvām. Dati uzrāda neapzinātu sentimentu pret lauksaimniecību. Joprojām ir spēcīgs redzējums, ka ar piena un gaļas produktu ražošanu var tālu tikt. Daudzi uzskata, ka lauksaimniecība jāatbalsta, tai pašā laikā daļa domā, ka nozarei nav nākotnes. Šīs pretrunas atbildēs par lauksaimniecību, par tās atbalstu un nākotni liecina, ka lauksaimniecība netiek vērtēta racionāli.
Iedzīvotāju attieksmes vājā saikne ar realitāti visspilgtāk izpaužas pretrunā starp gatavību boikotēt importa preces un pirkt Latvijas ražojumus, bet tai pašā laikā lielas daļas iedzīvotāju paradumiem iegādāties importa preces, turklāt tādas, kuras tiek ražotas arī Latvijā. Populārā nepatika pret starpniekiem rod savu izpausmi kooperatīvu atbalstā un idejā, ka lauksaimniekiem jātirgo sava produkcija nepastarpināti. Tas, protams, ir jauki – šad tad aiziet uz tirgu un nopirkt no zemnieka gaļu vai ābolus, bet tikai tad, ja ikdienā regulāri tomēr iepērcies lielveikalā.
Lauksaimniecības īpašais statuss visdrīzāk gan saistāms ar tās īpašu vietu pašidentitātē, pašlaik vēl nemaināmai sajūtai, ka „tas nu gan ir mūsu”. Ņemot vērā , ka lauksaimniecībai neizbēgami nāksies iet cauri pārmaiņu procesam, būs interesanti vērot, vai līdzi tam mainīsies arī idealizētais publiskais priekšstats. Sagatavojusi Māra Majore – Linē
Komentāri