Šo rakstu nākas sākt ar nelielu ekskursu Latvijas brīvības cīņu vēsturē. Proti, 1919.gada 28.augustā pilsoņu karā un cīņās ar citu valstu armijām novājinātā Krievija, kas salīdzinājumā ar Latviju bija lielvalsts, tās vadoņa Leņina personā pieņēma lēmumu piedāvāt mieru Baltijas valstīm. 1919.gada 11.septembrī Latvijas valdība saņēma padomju Krievijas piedāvājumu sākt sarunas par mieru.
Reāli tās sākās 1920.gada 16.aprīlī Maskavā. Sarunu gaitā līdz 19. maijam abas puses vienojās robežu jautājumā. Visvairāk strīdu izraisījās par Jaunlatgales, vēlāk Abrenes, tagad Pitalovas piederību, jo etniskā ziņā šis bija krievisks novads. Šodien var jautāt, kāpēc tajā bija maz latviešu. Tālab, ka Pitalova nebija Vitebskas guberņā iekļauto trīs Latgales apriņķu – Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils – administratīvajās robežās. Sarunās Latvijas delegācija nepiekāpās, un Krievija samierinājās, ka Pitalova ar tai piekļautiem sešiem pagastiem kļuva par Latvijas teritoriju.
1920.gada 11.augustā Rīgā Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Vesmanis un padomju Krievijas delegācijas vadītājs Abrams Joffe parakstīja miera līgumu, kurā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no Latvijas teritorijas.
Ar to arī varētu beigt, ja vien nebūtu piepildījies savulaik 1920.gada 31.augustā profesora Kārļa Baloža rakstītais, ka krievu šovinisti „…mums tik un tā mūžam nepiedos mūsu atdalīšanos no lielās, nedalāmās Krievijas”.
1940.gada 5.augustā Latvija „labprātīgi” pievienojās Padomju sociālistisko republiku saimei. Vēl pēc gada mūsu valsts tika ierauta divu pagājušā gadsimta tirānu – Hitlera un Staļina Eiropas dalīšanas plānos. Kad vācu kara mašīna sāka ripot rietumu virzienā, 1944.gada martā Staļins kala plānus, kā šos Abrenes apriņķa sešus pagastus pievienot māmuļai Krievijai. No „tautu tēva” iecerēm Politbiroja dokumentos saglabājusies tikai maza lapiņa ar pierakstu: Staļin – „za” (Staļins – „par”) ar Molotova parakstu. Vēlāk gan šo ieceri ar atpakaļejošu datumu juridiski centās noformēt padomijas augstākais likumdevēja orgāns (paklausīgs vienīgajai partijai – PSKP), PSRS Augstākās Padomes Prezidijs.
Taču arī šis lēmums neatbilst savulaik, 1936.gadā PSRS pieņemtajai „taisnīgākajai” konstitūcijai pasaulē, kurā skaidri un gaiši rakstīts, ka savienoto republiku robežas var mainīt tikai ar PSRS Augstākās Padomes (ne Prezidija) lēmumu.
Pat ja Latvija nebūtu varmācīgi pievienota PSRS, no juridiskā viedokļa šis 2% Latvijas Republikas teritorijas piešķīrums Krievijai noticis nelikumīgi.
Lai man piedod tās mūsu valsts augstās amatpersonas, kuras nepatiesi – precīzāk, noklusējot – no Saeimas tribīnes runā, ka 1975.gadā EDSO līgumā noteikts pēckara Eiropas robežu nemainīguma princips un Latvija nav tiesīga prasīt reālo robežu maiņu. Tajā ir teikts, ka robežas nedrīkst mainīt vardarbīgā ceļā.
Es neprasu robežu pārbīdīšanu austrumu virzienā, es prasu korektu rīcību, un starpvalstu praksē tā ir atzīta – kompensāciju no Krievijas par nelikumīgi iegūtu teritoriju.
Manas aizdomas par darījuma netaisnīgumu apstiprina pagājušajā nedēļā Valsts domē Krievijas ārlietu ministra S.Lavrova teiktais, ka Krievijai ir izdevīgs parakstīšanai sagatavotais robežlīgums ar Latviju, „jo tajā pilnā mērā ņemtas vērā mūsu teritoriālās intereses, bet politiskajā ziņā līgums pieliek punktu tēmai par teritoriālajām pretenzijām pret Krieviju”.
Es ceru, ka šī līguma ratifikācija Saeimā nenoritēs tik gludi kā 63 paklausīgo deputātu balsojums pirms mēneša. Par to liecināja arī LZS biedru izteiktā kritika tautas priekšstāvjiem sestdienas kongresā. Te savs vārds būs sakāms Satversmes tiesai un varbūt pat tautas referendumam.
Ja Satversmes tiesas un referenduma rezultāti būs negatīvi, tad mēs pēckara Eiropā, ja ne visā pasaulē, būsim pirmie, kas labprātīgi atsakās no savas teritorijas.
Varbūt visu oligarhu aresti Latvijā uz laiku varētu paralizēt tautas domāšanas spējas.
Komentāri