Jau vairāk nekā nedēļu nedod miera dažādas, visai pretrunīgas pārdomas par dzīvi ārpus Latvijas un apstākļiem, kas mūs piespiež uz apkārt esošo kārtību paraudzīties citādi. Cik tālu mums pašiem personīgi viss ir labi un kurā brīdī mums kaut kas sāk kļūt neērti, sāk uztraukt? Satikšanās ar vēl vienu Cēsu apkaimē dzīvojošu Latvijas remigranti – mākslinieci Inesi Vegnēru, kura pēc 18 gadu prombūtnes, dzīves Vācijā, nu jau trešo gadu kā atgriezusies, šķiet, man atvērusi acis vēl plašāk. Kad cilvēks jaunībā aizdodas mācīties, studēt kādā svešzemju augstskolā, tas mums sen jau šķiet pieņemami, jo Latvijas augstskolas nebūt nespēj piedāvāt un noklāt visas jauno talantu un ambīciju variācijas. Arī ar laiku piedzīvotā iesakņošanās vietējā sistēmā un darba dzīve šķiet pilnībā saprotama. Turklāt pati Inese sarunā atzina, ka viņai dzīve tur tīri labi patikusi. Taču pēc pieciem, 10 un 15 gadiem, kas jau pavadīti, pilnībā iekļaujoties vācu sistēmā, Inese, protams, atzina, ka aizvien vairāk sajutusies tur kā “zelta būrī”.
Viss jau it kā labi, bet tas, ko es nolasīju no viņas atstāstītajām mizanscēnām, ir pilnīga domas un personīgās izaugsmes brīvības ierobežošana. Pēc Ineses teiktā, pēdējos gados viņa vairs brīvi jutusies tikai mājās un savā mākslinieku kvartālā, kur katram ierādīta sava darba vieta. Tur esot bijuši gan draugi, gan vienkārši interesantas viedokļu apmaiņas. Taču dzīve ārpus šīm divām vietām šķitusi pārlieku ierāmēta. Komunikācija, novecojusi valsts izglītības sistēma un no tā visa likumsakarīgi gadu gaitā, pat gadsimtos, veidojies sabiedrības skatījums uz lietām. “Quadratisch, praktisch.” (no vācu valodas- kvadrātisks, praktisks), tā, atceroties dzīvi tur, noteic māksliniece, paskaidrojot – lielākoties vietējā sabiedrība iekļaujas šajā domāšanas konceptā, kur atkāpes, brīvība un jelkāda domāšanas atšķirība nav īsti pieņemama. Kas to lai zina, ja viss būtu citādi, varbūt viņa tā arī būtu tur palikusi?
Taču, kad cilvēks kļūst par vecāku – māti vai tēvu – , ieslēdzas kādi citi domāšanas dzinuļi, kas iepriekš it kā bijuši pašam apslēpti. Man Inese pastāstīja, kā tad, kad pirmajai meitiņai palikuši četri gadi, mamma sākusi iepazīt citu vietējo iedzīvotāju – bērnu vecāku – kopienu un kā šī aina ar katru gadu kļuvusi biedējošāka. Kad skolā ikvienā bērnā tikusi atrasta kāda nepilnība vai vaina un kultivēts kaut kā iztrūkums, nevis slavēts kāds sasniegums un mudināts izdarīt vēl vairāk, agrāk vai vēlāk var sākties tāda kā depresija. Kaut gan, Inese atceras, – vietējie kaut kā nav to tik sāpīgi uztvēruši.
Un tad no vecāka skatpunkta visabsurdākais šķiet tāds kā sabiedrības šķirošanas eksāmens jau 4.klasē jeb aptuveni deviņu gadu vecumā, kad tiek noteiktas bērna turpmākās iespējas mācīties ģimnāzijā ar potenciālu turpināt studijas augstskolā vai parastajā skolā, kur iemācīs kādu arodu, vai pat palīgskolā. No valsts viedokļa es gan manu pozitīvos aspektus – tādējādi jau tiek bērni ievirzīti taciņās, lai apgūtu ko praktiskāku un joprojām sabiedrībai vajadzīgu, nevis visi skrietu mācīties par juristiem vai IT speciālistiem. Taču no Latvijas ģimeņu viedokļa šķiet neaptverami nežēlīgi deviņu gadu vecam bērnam noteikt turpmāko dzīvi. Citiem šī izglītības sistēma ir pieņemama, un viņi paliek, iespējams, pat lāgā nepamanot šo valsts noteikto šķirošanu. Inesei tā nebija, viņa ar savām trim meitām pārbrauca uz Latviju, kur atkal daudz kas kādam varētu nepatikt, tostarp arī izglītības sistēmā, taču viņām te patīkot.
Vienu Vācijā dabiski apgūtu un tur pašsaprotamu prasmi, kas latviešiem šeit esot vēl sveša un, iespējams, traucē pilnvērtīgi dzīvot – spēja par savu darbu prasīt atbilstošu samaksu, spēja par to runāt atklāti un tieši, bez noklusēta aizvainojuma un pārpratumiem. Katrā vietā – un arī valstī – savi plusi un mīnusi. No kā bēgt un ko aizņemties.
Komentāri