Uz šo jautājumu ir iespējamas divas atbildes: vismaz daži ministri valdībā maina savu nostāju, un jāteic – arī savu domāšanu –, un pārceļas atpakaļ reālajā dzīvē; vai arī valdībai tomēr nāksies demisionēt.
Protams, neapmierinātība un dažreiz arī izmisums par to, kā krīzes laikā izdzīvot, tikai aug, un, protams, pārmetumus saņem valdība, bet visvairāk Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Daudzi pieprasa, lai premjers ir stingrāks prasībās pret valdības ministriem, lai vairāk kontrolē viņu padarītos darbus, bet tajā pašā laikā jebkura, kaut neliela kādam ministram izteikta kritika izsauc tā partijas pretreakciju. Sociālajos tīklos jau izskan pa balsij, kas aicina premjeru atkāpties no amata, un ir arī aicinājumi veidot jaunu valdību.
Vai tas ir nopietni, un vai valdība var tagad krist “Covid-19” izraisītās krīzes dēļ?
Patiesībā valdība jau visu laiku ir tā uzmanīgi laipojusi starp to veidojošo piecu partiju interesēm un pretrunām. Premjers lielā mērā ir bijis nevis kā bargs, bet kā ļoti diplomātisks kuģa kapteinis. Kāda valdības locekļa kritizēšanu partijas vienmēr uztver diezgan saasināti, brīžiem pat liekot saprast, ka varētu jau arī aiziet no koalīcijas. Patiesībā tas nav īpaši ticams, jo Saeimā ir ievēlēti tie, kuri ir ievēlēti, un nav ļoti daudz variantu, kuras partijas tad veidotu valdību. Cita valdība, visticamāk, nozīmētu Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) atgriešanos, kas, manuprāt, būtu pat vēl sliktāk nekā pašreizējais valdības sastāvs. Cita valdība varētu nozīmēt arī, ka kāds tajā mēģina ievilkt “Saskaņu”, jo vienā valdībā ar ZZS nevarētu iet Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura ir deklarējusi, ka ar “Lemberga partiju nekad”. Jebkam piekristu nu jau pavisam paputējusī KPV LV, jo nedomāju, ka tai kādreiz vairs būs iespēja iesēsties kādā ministra krēslā, tāpēc šī valdība ir tās pirmā un pēdējā iespēja ieņemt varas krēslus. Nacionālā apvienība (NA), manuprāt, arī ir izdevīgu gadījumu atrašanas meistari, bet “Attīstībai/Par!” ar savu “pelēko kardinālu” Edgaru Jaunupu arī pratīs mest kūleņus, gan zaudējot daļu biedru un atbalstītāju. Ar vārdu sakot, visas partijas labi saprot, ka citā valdībā tām vai nu būs jāiet uz kompromisiem, kas atbaidīs viņu vēlētājus, vai arī nav garantiju, vai tiks pie ministru amatiem un kuri tie būs. Tādēļ valdības gāšana, domāju, nepavisam nav koalīcijas interesēs, par spīti dažas labas partijas mājieniem premjeram.
Dabiski, kādus labumu kārotājus varētu pierunāt mēģināt gāzt valdību, apsolot vietas nākamajā valdībā, it sevišķa interese varētu būt opozīcijā esošajai ZZS, kurai pašlaik nav iespēju dalīt miljardus, kas paredzēti atbalstam pandēmijas krīzes laikā.
Domāju, premjeram tomēr vajadzētu kaut kā tikt galā ar savas partijas biedru un finanšu ministru Jāni Reiru un kaut kā dabūt pie prāta neprofesionālo un neko nesaprotošo labklājības ministri Ramonu Petraviču no KPV LV. Abu šo ministru idejas un priekšlikumi saistībā ar nākamā gada budžetu ir noraidīti, un nav ticams, ka Saeima otrajā un galīgajā balsojumā atgriezīsies pie šiem priekšlikumiem. Varbūt pārrunas jārisina prom no žurnālistu un opozīcijas acīm un ausīm, lai ministriem nav iemesls ļoti apvainoties par publisku pamācīšanu un lai partijām nav iemesla runāt par valdības demisiju – jo vētras laikā kuģa kapteini un tā komandu nemaina.
Protams, arī politikā darbojas labi zināmais teiciens – nekad nesaki – nekad. Tomēr šaubos, vai tuvākajā laikā Latvijas valdībai nāksies demisionēt.
Komentāri