No Krievijas varas ešeloniem nenāk pat slēpti impulsi, ka valsts augstākajā līmenī kaut kas varētu sašūpoties attiecībā pret Putina politiku. Bet ko domā Krievijas iedzīvotāji, vai viņu attieksmē pret režīmu un tā īstenoto asiņaino karu Ukrainā kas mainās?
Tiesa gan, socioloģiskās aptaujas šajās valstīs vairs nesniedz precīzu noskaņojuma ainu, jo bailes un nevēlēšanās piedalīties aptaujās to nopietni ietekmē, bet tajās tomēr ir vērts ieskatīties. Levadas centra aptaujas jūlijā liecina, ka kopumā Krievijas iedzīvotāju uzskati nav mainījušies. Atbalsts Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pēc aprīļa pat nedaudz palielinājies – proti, kopš maija Putinu atbalsta 83 procenti iedzīvotāju, neatbalsta 15-16 procenti aptaujāto, bet atbildes nav diviem procentiem iedzīvotāju. Uzticēšanās ir pieaugusi no 35 procentiem līdz 43. Nedaudz samazinājusies uzticība ārlietu ministram Sergejam Lavrovam – no 18 līdz 14 procentiem.
Līdzīgi ir arī ar pārliecību, ka valsts iet pareizā virzienā, tā kopš maija domā 68 procenti, bet 22 procenti aptaujāto joprojām uzskata, ka virziens nav pareizs. Atbalsts Krievijas valdībai kopumā jūlijā pat par procentu pieaudzis un tagad ir 71%. Nedaudz palielinājies arī atbalsts Krievijas Valsts Domei – no 57 procentiem jūnijā līdz 60 procentiem jūlijā.
Nemainās arī interese saistībā ar Ukrainu. Joprojām ziņām rūpīgi seko 25 procenti, bet samērā rūpīgi – 31 procents aptaujāto. Jo gados vecāki ir aptaujātie iedzīvotāji, jo vairāk viņus interesē viss Ukrainā un ap to notiekošais un jo vairāk viņus tas uztrauc. Kopumā Ukrainā notiekošais uztrauc 81 procentu iedzīvotāju, bet septiņus procentus tas pilnīgi neinteresē. Ar vārdu sakot, Krievijas iedzīvotāji, visticamāk, nemainās, bailes vai vēlme paklusēt un nogaidīt paliek, tāpat kā atbalstītāji karam un režīma politikai noteikti ir vismaz puse iedzīvotāju. Turklāt Krievijā pat par jēdziena “karš” lietošanu var nokļūt ieslodzījumā uz gadiem piecpadsmit.
Protams, Krievijas režīms okupētajās Ukrainas teritorijās joprojām gatavojas rīkot referendumu par pievienošanos Krievijas KF, un atkal līdz medijiem ir nonācis kāds slēgtais pētījums – okupēto teritoriju iedzīvotāju aptauja ar jautājumu, vai iedzīvotāji gribētu kļūt par daļu no Krievijas. Apliecinoši esot atbildējuši 30 procenti, tikpat daudzi pat okupācijas apstākļos atbildējuši ar “nē”, bet pārējiem neesot viedokļa. Jāpiebilst, ka Krievija referendumus plānoja 11.septembrī, bet tagad pārliecības par šo datumu vairs neesot, jo frontē neveicas labi.
Citu dziesmu sācis Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Aleksandrs Lukašenko jeb pareizāk – atkal sācis runāt par Eiropas Savienību un draudzēšanos ar to. “Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam aiziet no Eiropas Savienības. Tā ir mūsu tuvākais kaimiņš. Manuprāt, mēs pusi ražojām eksportam. Ar viņiem ir jāstrādā. Politiķu trakošanai jābūt otrajā vietā. Bizness ir un paliek bizness,” Lukašenko paziņoja tikšanās laikā ar valdību, ierēdņiem un lielo uzņēmu vadītājiem 9. augustā. Protams, tas nav nekas jauns, pirms kara Lukašenko pastāvīgi “dancoja” starp Krieviju un Eiropas Savienību, cenšoties gūt sev iespējami lielāko labumu no abām pusēm.
Tikmēr Ukrainā situācija joprojām ir smaga. Krievija meklē karotājus arī cietumos starp notiesātajiem, turklāt pārrunas nenotiek ar zagļiem vai blēžiem, bet gan ar slepkavām recidīvistiem, ar tiem, kuri tās izdarījuši ar īpašu nežēlību un sadismu, tātad ar noziedzniekiem, kuriem slepkavošana sagādā prieku un baudu. Ir skaidrs, ka tik drīz karš nebeigsies un tā sekas jebkurā gadījumā būs jūtamas vēl ilgi.
Tādēļ arī Latvijai acīmredzot ir jāmācās uz notiekošo skatīties ar vēsu prātu un, domājot par 14. Saeimas vēlēšanām un savu izvēli, atcerēties, ka skaisti solījumi gan ir kārdinoši, bet pirmām kārtām ir vajadzīga droša un eiropeiska valsts, kurā vispār iespējams kādus solījumus izpildīt. Citiem vārdiem sakot, galvenais izvēles kritērijs, manuprāt, ir partijas vai to apvienības, kurām ir stabila, uz Eiropu un NATO vērsta programma un arī praktiskā rīcība.
Komentāri