Vai ir vajadzīgs Diasporas likums

Pagājušās nedēļas nogalē notika pirmais Eiropas Latviešu kon­gress, kura norises vieta bija simboliska – tas sākās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, turpinājās uz prāmja “Isabelle”, kas devās uz Stokholmu un atpakaļ, un noslēdzās Nacionālajā bibliotēkā. Latvieši aizbrauc un atgriežas, latvieši var atgriezties savā dzimtenē, kaut tikai savās domās un darbos arī tad, ja dzīvo citur.

Kongress pulcēja 266 dalībniekus no 25 valstīm, bija arī pārstāvji no pašvaldībām, piemēram, no Cēsīm, Jēkabpils, Valkas; bija dažādu Latvijas institūciju pārstāvji – Ārlietu ministrijas diasporas vēstnieks Atis Sjanīts, Lat­vijas Institūta direktore Aiva Ro­zenberga, pārstāve no Nacio­nā­lās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Gunta Līdaka, Saeimas deputāte Lolita Čigāne, žurnālisti un citi. Jāpiebilst, ka kongresā piedalījās arī jauniešu delegācija, kurā bija gan tie, kuri studē vai strādā ārvalstīs, gan studenti no Latvijas. Jautājumu, kuri tika apspriesti, veidojot Latvijas simtgades ceļa karti, bija daudz, bet viens no galvenajiem – kas mēs esam, kas mūs vieno un kā saglabāt piederību savai valstij, un vai tas ir vajadzīgs. Diskusiju laikā ne reizi vien izskanēja arī doma, ka būtu vajadzīgs Diasporas likums, un to savā uzrunā, atklājot kongresu, minēja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Visiem Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no valsts, kurā tie dzīvo, ir vienādas tiesības un pienākumi. Nav pilsoņu grupas, kuras būtu īpaši priviliģētas atkarībā no mītnes valsts. Tomēr, izrādās, ir jautājumi, kuri attiecībā uz Latvijas pilsoņiem, kuri mīt ārvalstīs, nav tik vienkārši risināmi.

Piemēram, pašvaldību vēlēšanās var piedalīties tie pilsoņi, kuriem Latvijā pie­der īpašums, bet nobalsot viņi var tikai Latvijā. Tas nozīmē, ka darbā jāsaņem vismaz dažu dienu atvaļinājums, turklāt biļete uz dzimteni nemaksā tikai dažus eiro. Vienādu tiesību nav arī jautājumā par nekustamā īpašuma nodokli un vēl dažos. Kā to risināt?

Kā zināms, Satversmes 65. pants nosaka, ka Latvijā likumdošanas iniciatīvas tiesības ir Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, Saeimas komisijām, ne mazāk kā pieciem deputātiem un vienai desmitajai daļai vēlētāju. Ne mazāk kā desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai. Turklāt ikviens var izrādīt iniciatīvu un iesniegt savus priekšlikumus atbildīgajai institūcijai, Saeimas deputātiem vai Saeimas komisijai, kura atbilstoši noteiktajai procedūrai izskata un nepieciešamības gadījumā nodrošina iesniegtā priekšlikuma pārvēršanu likumprojekta normā. Ir arī vēl viena iespēja – kolektīvais iesniegums, ar kura palīdzību iespējams Sa­ei­mu informēt par nepieciešamajām izmaiņām. Paraksti var tikt savākti elektroniski, kā tas tiek darīts portālā manabalss.lv. Jāat­ceras arī, ka pēdējā laikā sabiedriskā organizācija Eiropas Lat­vie­šu apvienība (ELA) jau vairākas reizes vērsusies Saeimā, lai likumdevējs pamanītu likumu un normatīvo aktu nepilnības attiecībā uz tiem Latvijas pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs. Tādēļ, iespējams, Diasporas likums būtu vajadzīgs, lai skaidri atrunātu vairāku likumu interpretāciju, precizētu to normas saistībā ar ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu tiesībām un pie­nākumiem. Likums varētu paredzēt arī diasporas organizāciju likumdošanas iniciatīvas tiesības – tiesa gan, tām vajadzētu būt “jumta organizācijām”, kas apvieno atsevišķas biedrības un organizācijas.

Jebkurā gadījumā, veidojot šādu likumu, jāuzmanās, lai kāda pilsoņu daļa netiktu priviliģēta, jo domstarpības un savstarpējie pārmetumi starp aizbraucējiem un palicējiem nav nekas neparasts jau tagad. Tas, ka ideja par likumu nepazudīs, šķiet, ir visai skaidrs. Tādēļ, manuprāt, šajā jautājumā būtu vajadzīga nopietna diskusija ne tikai Latvijā un ārvalstīs dzīvojošo vidū, bet starp profesionāliem juristiem, turklāt jau tagad, nevis kaut kad nākotnē.