Iztikas minimums izsaka vienam iedzīvotājam nepieciešamo mēnesī. Jaunākie aprēķini liecina, ka pie 15,8 procentiem inflācijas cilvēks varot izdzīvot, ja pārtikas iegādei mēnesī netērē vairāk par 48 latiem. Apģērbam, elektroprecēm un citām nepārtikas lietām tagad pietiekot ar 54 latiem mēnesī.
Ekonomikas speciālisti uzsver, ka pārtikas cenas un mājokļa uzturēšanas izdevumi pēdējā laikā ir pieauguši daudz straujāk nekā inflācija kopumā. Te sadārdzinājums ir vismaz par 20 procentiem.
Turklāt iztikas minimumu mūsu valstī aprēķina pēc 17 gadu vecas metodes. Tas, protams, neatbilst pašreizējām dzīves prasībām. Un interesanti, ka iztikas minimumā ne santīms nav atvēlēts veselības pakalpojumiem, arī tālākizglītībai.
“Druva” par pašreizējo sociālo situācija lūdza izteikties pagastu sociālā darba darītājiem.
Rudīte Petrova, Vaives pagasta sociālā dienesta vadītāja: “Nezinu, cik tālu tajā purvā valsts atļausies braukt? Kā lai cilvēks sadzīvo un izdzīvo ar to nabadzību? Ne valdība, ne tie, kas saņem lielos ienākumus, nesaprot, kā klājas vienkāršajiem cilvēkiem. Cilvēks taču nedzīvo tikai no ēšanas. Vairs nevar atļauties avīzi nopirkt. Ja cels vēl cenas, kas notiks? Grūti klājas visiem, bet, ja pensionārs vismaz zina, ka, lai cik lielu pensiju, bet viņš ik mēnesi saņems, tad es nezinu, kā šodien māk izdzīvot ģimenes, kurās ir bērni, kas jāskolo, un vecāku algas nav simtos. Iedzīvotāji ir noguruši no visa. Pabalstu saņēmēju skaits būtiski nemainās. Un kāds tad ir pabalstu lielums? Vai nav smieklīgi, ka šis pabalsts, valsts garantētais ienākumu minimums vienam cilvēkam joprojām ir 27 lati mēnesī. Vai tā nav ņirgāšanās? Seko norādījums, ka pašvaldības taču drīkst pabalstu
celt. Bet no kā? Par šīm nebūšanām ir sāpīgi runāt.”
Rūta Ravinska, Mārsnēnu pagasta sociālā darbiniece: ”Iedzīvotājiem viegli neklājas, bet viņi nečīkst. Zināt, kā latvieši prot ciesties un ciesties! Un ko pašvaldība var palīdzēt? Pabalstu sistēma ir, līdzekļus jau piešķiram, bet rūpīgi vērtējam. Ir tā, ka pensionāri māk izdzīvot ar mazumiņu, vairāk līdzekļu tērējas ģimenēs, kur mazi bērni. Bet bērni mūsu pagastā nedzimst. Šajā gadā nav ko reģistrēt, jo vecāki taču domā, kā bērnus izaudzinās.” Anita Šipko, Vecpiebalgas pagasta sociālā darbiniece: ”Visgrūtāk klājas ģimenēm ar bērniem un pensionāriem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu namos, kur jādomā, kā norēķināties par apkuri. Pēdējā laikā cilvēkiem ir problēmas arī ar malkas iegādi, jo malkas cenas ir kāpušas. Pašvaldība piešķir malkas pabalstu vientuļajiem pensionāriem, kam nav meža īpašuma. Mums bezdarba līmenis pagastā nav augsts. Grūtāk darbu atrast sievietēm pirmspensijas vecumā, arī jaunajām māmiņām. Vīriešiem, kas vēlas strādāt, darbs ir. Kas cilvēkus beidz nost? Tā ir arī kredītu samaksa. Un pārtika ir ļoti dārga, jo apģērbu jau cilvēki pieraduši pirkt arī ļoti lētu, lietotu.”
Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvji premjeram Ivaram Godmanim teikuši, ka vidējā pensija valstī ir 124 lati. Pavasarī indeksēs pensijas, kuru lielums nepārsniedz 135 latus. Un tādas, izrādās, ir 80 procentiem Latvijas pensionāru. Cik cilvēku īsti dzīvo zem valstī noteiktā iztikas minimuma un ko tas liecina par valsti? Vai indeksācija uzlabos dzīves kvalitāti? Aprīlī mazo pensiju saņēmējiem pensija varētu palielināties par apmēram 11 latiem, sekos arī lielākas piemaksas par nostrādātajiem gadiem. Par cik līdz aprīlim sadārdzināsies pārtika, neviens neprognozē, bet arī nenoliedz, ka piena, gaļas, maizes cena tikai kāps.
“Druvai” pensionāri teikuši, ka ciešāk jostas savilkt vairs nav iespējams, ka viņi ir trūcīgie, par kuriem negādā valsts. Un viņi ar šādu Latviju nespēj lepoties. Kas tālāk? Darbīgākie pensionāri, sabiedrisko organizāciju pārstāvji jau mudina uz mazturīgo demonstrācijām. Atklātu vēstuli Eiropas parlamenta deputātam Georgam Andrējevam tikko nosūtījusi Cēsu rajona invalīdu biedrība, pārstāvot invalīdu un pensionāru intereses. Vēstulē konkretizētas sūdzības par valdības un Saeimas darbu sociālajā jomā.
“Valdības nāk un iet, bet problēmas paliek. Kopš 6. Saeimas laikiem esam lūguši valsts institūcijas kā prioritāro izvirzīt pensionāru un invalīdu jautājumu risināšanu. Un vērtēt, kādas ir sociālās iespējas citās valstīs. Jā, esam uzklausīti, pretī saņemta arī dažādi argumentēta atrakstīšanās. Kā, piemēram: “Uzskatām, ka nevar tikt atbalstīta citā valstī pastāvošās kārtības pieņemšana, jo tā var neiederēties Latvijas tiesību sistēmā”. Piekrītam paustajam viedoklim, ka invalīdi ir pelnījuši pilnvērtīgu, neatkarīgu un labu dzīvi, tomēr, mūsuprāt, šim nolūkam iezīmēt daļu akcīzes nodokļa ieņēmumu par tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem vai daļu azartspēļu nodokļa nebūtu pareizs situācijas risinājums. Šķiet, komentāri lieki. Rīkoti semināri, kopsapulces, piketi, forums. Rezultāts- nav izdarīts nekas. Valstī netaisnības
aug augumā. Piemēram, likums par piemaksām pie pensijas no 2006. gada 1. janvāra. Vecuma pensionāriem, kuriem līdz 1995. gada 31. decembrim nostrādāti 30 gadi, ir smieklīga piemaksa- 19 santīmi par darba gadu. Tajā pašā laikā invalīdiem ar tādu pašu vai vēl lielāku darba stāžu piemaksu nav vispār,” atklātā vēstulē rakstījis Cēsu rajona invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis. Vēstulē norādīti 22 jautājumi, kurus nāktos sakārtot valstī, lai, pensionāru un invalīduprāt, uzlabotos viņu sociālie un ekonomiskie apstākļi, un piebilde: “Esam pārguruši, iesniedzot dažādus priekšlikumus un pieprasot sociālos uzlabojumus. Negaidīsim, mums nav tāda laika. Tukšu runāšanu laiks ir beidzies. Ja situācija neuzlabosies, tad pieņemsim radikālu lēmumu apvienot visus Latvijas invalīdus un pensionārus dažādās protesta demonstrācijās, piketos, mītiņos. Mēs esam liels spēks.”
Komentāri