Šā gada budžetā “deputātu kvotās” sadalījušas miljonus, valdošo koalīciju veidojošās partijas uzskata, ka turpmāk gan no kvotām ir jāatsakās. Tas ir labs signāls. Par to, ka kvotu sistēma esošajā formā ir jāizbeidz, nesen pavēstīja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji. Viņi atbalsta piedāvājumu, ka budžeta tēriņus sadarbībā ar sociālajiem partneriem, pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām plāno valdība un pēc tam par tiem balso Saeima.
“Vienotības” vadītājs Andris Piebalgs kvotu sistēmu kritizēja jau partijas kongresā decembrī – budžets tad gan bija pieņemts. Viņš atzina, ka atteikšanās no iepriekšējās prakses budžeta pieņemšanu padarītu grūtāku, toties profesionālāku. Politiķis arī norādīja uz šā gada budžeta paketes apmēru – izskatot budžetu, Saeima skatīja 57 likumprojektus, deputāti strādāja visu nakti. A. Piebalgs uzsvēra, ka budžeta dokumentu apjomam jābūt krietni mazākam, lai budžets kļūtu sabiedrībai saprotamāks un pārskatāmāks.
Savukārt Nacionālā apvienība paziņojusi, ka partijai “nekad” nav bijis pieņemami, ka noteikta naudas summa tiek atvēlēta deputātiem sev tīkamu projektu atbalstīšanai. Partijas pārstāvis un Saeimas Budžeta un finanšu komisijas deputāts Imants Parādnieks izteicies, ka noteiktām iniciatīvām nauda būtu jāparedz jau tad, kad budžeta projektu izstrādā valdība un vēl pirms tas nonāk Saeimā. Vienlaikus deputāts gan atgādināja, ka Saeimai, kas par budžeta likumprojektiem lemj, ir tiesības iesniegt priekšlikumus, kā finansējums pārdalāms. Tātad – deputāti drīkst iesniegt savus priekšlikumus par dažādu projektu vai jomu atbalstīšanu. Pats par sevi tas ir atbilstošs princips, bet viss, protams, atkarīgs no tā, kā tas tiek realizēts.
Šādas kvēlas runas par atteikšanos no deputātu kvotām – deputātiem iezīmētu naudas summu, ko tie ar Saeimas atbalstu var tērēt dažādu sev simpatizējošu ieceru atbalstam, – ir pieņēmušās spēkā diezgan drīz pēc jaunā budžeta pieņemšanas. Lemjot par 2017. gada budžetu, dažādiem saviem projektiem viņi novirzīja finansējumu vairāk nekā 20 miljonu eiro apmērā. Tas bija krietni dāsnāk nekā citus gadus – kā nekā šogad ir pašvaldību vēlēšanas. Tātad partijām ir svarīgi parādīt, cik ļoti tās rūpējas par reģioniem – var kādu ielu noasfaltēt, kādu pasākumu finansēt un īpaši “svarīgās” vietās arī kultūras namu restaurēt vai tenisa kortu uzcelt.
Šā gada budžetā deputāti izkārtoja 1,55 miljonus eiro Ventspils olimpiskajam centram, 1,1 miljonu Valmieras stadiona rekonstrukcijai, 700 tūkstošus Rīgas Jēkaba katedrālei, 600 tūkstošus Jēkabpils sporta halles būvniecībai, 600 tūkstošus Madonas biatlona bāzei – un tā tālāk. Sports, kultūra, izglītība – tas, protams, ir ļoti labi. Tomēr jautājums ir, cik līdzsvarota ir šāda naudas tērēšana – kāpēc tieši tur un kāpēc tieši šīm iecerēm. No tā, kā nauda tika tērēta, neradās priekšstats, ka tagad valstī sistemātiski tiek atbalstītas noteiktas sabiedriski derīgās nozares. Drīzāk – atbalsta tur, kur tas kaut kādā veidā ir politiski izdevīgi.
Kā pagājušajā mēnesī stāstīja bijusī premjere Laimdota Straujuma, kvotu apjoms šoreiz tāds izauga tāpēc, ka ZZS vispirms izteica vēlmi brangu finansējumu piešķirt savām pašvaldībām, bet citi valdošās koalīcijas pārstāvji ar to samierināties ir bijuši gatavi vien tad, ja iespēja savas pašvaldības apdāvināt ir dota arī viņiem.
Taču tagad, kad finansējums nodrošināts, ZZS ir gatavi būt par karognesējiem, lai no šādas kārtības atteiktos. Vēl 2015. gadā ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis par kvotām sacīja šādi: “Īsti pareizi tas nav, es piekrītu. Bet, lai es pateiktu pilnīgi atklātu sirdi, ka tāda lieta uz priekšu nebūs, – diez vai. Tāda lieta ir bijusi ilgstoša prakse. Vai to var pārlauzt, man grūti pateikt.” Izrādās, ka var, ja grib.
Pamodušies ir ne tikai zaļzemnieki. Vēl pērn Saeimas priekšsēdētāja, Nacionālās apvienības pārstāve Ināra Mūrniece sacīja, ka kvotas ir iespēja atbalstīt “sabiedrībai sasāpējušas” un nozīmīgas lietas. Šīs pašas partijas pārstāve, kultūras ministre Dace Melbārde sacīja, ka pati kvotu sistēma ir diskutabla, tomēr tā ļauj īstenot projektus, kurus valdības darba kārtībā nav izdevies iekļaut. (Te gan kārtējo reizi var norādīt, ka visas idejas nekad nebūs iespējams realizēt, varbūt tomēr ir nepieciešama kāda sistemātiska pieeja, kā tiek izraudzīts, kādas darbības ir un kādas nav atbalstāmas.) Un vēl pērn partija bija gatava piešķirt naudu grupas “Līvi” bilžu albuma izdošanai. Priekšlikums tika atsaukts, taču citiem populāriem pasākumiem, kam it kā būtu jāspēj sevi atpelnīt ar sponsoru piesaisti un biļešu tirdzniecību, nauda tika apsolīta. Piemēram, grupas “Iļģi” 35.jubilejas pasākuma rīkošanai pavasarī arēnā “Rīga”.
“Vienotība”, kas arī iepriekš vārdos nav bijusi kvēla kvotu sistēmas atbalstītāja, tomēr ir izmantojusi šo sistēmu tāpat kā citas partijas.
Tomēr labāk vēlu, nekā nekad. Ja izrādīsies, ka ledus ir sakustējies un partijas ir gatavas atteikties no šādas sistēmas, tas būtu liels solis uz priekšu. Nauda ir jādala sistemātiski atbilstoši prioritātēm, nevis atbilstoši politiskajām draudzībām.
Komentāri