Vai bez Jāņiem un 4. maija

Pilnā sparā notiek Saeimas deputātu rosīšanās ap grozījumiem atvērto likumu “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Saprātīgs šķiet priekšlikums 11.novembri jeb Lāčplēša dienu padarīt ne tikai atzīmējamu, bet arī par brīvdienu. Tiesa gan, katra brīvdiena nozīmē papildu izdevumus gan valstij, gan uzņēmējiem, jo par darbu brīvajās dienās jāmaksā vairāk. Diskutēt, manu­prāt, var arī par to, vai turpmāk 1. maijam jābūt brīvdienai. No vienas puses, tie ir Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. No otras puses, Latvijā darba ņēmējiem ir maza teikšana un darba devēju vara nostiprinās aizvien vairāk, tādēļ Darba svētki vismaz formāli atgādina par tiem, ko mēdz dēvēt par “vienkāršo tautu”.

Priekšlikumu ir daudz, kā vienu no amizantākajiem varētu minēt Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāta Askolda Kļaviņa ierosinājumu 23. un 24.jūnija jeb Līgo vakara un Jāņu dienas vietā par svinamajām dienām noteikt astronomiskos vasaras saulgriežus, kas ir pāris dienu agrāk. Deputāts savu priekšlikumu pamato ar to, ka saulgriežu svētki ir sena tradīcija, savukārt tradīcija svinēt “Jāņus” esot radusies, pielāgojoties likuma regulējumam par Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu.

Politiķis norāda, ka šos baznīcas svētkus svin tikai neliela daļa tautas un ka viņa priekšlikums neliegs to turpināt darīt. A.Kļa­viņš teic, ka uzdrošinās piedāvāt attiekties no mākslīgi radītās nobīdes laikā.

Par to, vai šo “mākslīgo nobīdi laikā” jālabo, varētu izteikties vēsturnieki, folkloras pētnieki, bet par to, ko domā iedzīvotāji, varbūt ir vērts rīkot ne jau nu gluži referendumu, bet kādu nopietnu aptauju gan. Uzreiz gan jāatgādina, ka, piemēram, arī ar Ziemassvētkiem tik vienkārši vis nav, jo kristīgā baznīca tiešām savu ietekmi savulaik nostiprināja, pielāgojot reliģisko svētku datumus pagānu saulgriežu svinēšanas laikam. Turklāt, labojot vienu “mākslīgo nobīdi laikā”, būtu tikai saprotami, ka jāmaina arī Ziemassvētku svinēšanas laiks. Visa kristīgā pasaule Ziemas­svētkus svinētu vienā laikā, bet Latvija – citā, un tas radītu ne tikai sajūtu, ka tiek grautas tradīcijas, bet arī ne mazums tehnisku un administratīvu problēmu.

Ir izskanējis arī kāds pie frakcijām vairs nepiederoša deputāta Ilmāra Latkovska priekšlikums, kura raksturošanai, manuprāt, trūkst vārdu. Proti, 4. maijs, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, neesot vajadzīga kā valsts svētki un brīvdiena, par tādu vajagot pieņemt 21. augustu.

Kā zināms, 1991. gada 21.augustā Latvijas Republikas Aug­stākā padome, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Jā, Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990.gada 4.maija deklarācijā “Par Lat­vijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktā pārejas perioda. Bet 4. maija deklarācija bija pirmais solis uz neatkarības atjaunošanu, jo par to nobalsoja Augstākā Padome (AP), kura tika ievēlēta pēc tā laika likumiem, tādēļ Maskava pat nevarēja apgalvot, ka AP ir nelikumīgs veidojums. Protams, 1991. gada augusta pučs, kas bija apvērsuma mēģinājums, ignorējot pašas Padomju Savienības likumus, liecināja, ka ne jau likumam ir spēks tajā valstī. Bet esošo likumu ietvaros pieņemtā Neatkarības deklarācija jebkurā gadījumā bija vēl viens juridisks pamats neatkarīgai Latvijas valstij. Protams, 4. maijā neatkarības atjaunošana de facto vēl nebija iespējama, jo visi finanšu, militārie, administratīvie varas resursi atradās Maskavas rokās, bet tas bija pirmais solis, Latvijas otrā dzimšanas diena. Arī 18. novembris – Latvijas valsts Prokla­mēšanas diena – reālu neatkarību uzreiz neatnesa. Latvijas valsts starptautiski tika atzīta 1920. gadā, turklāt tikai 1920. gada 11. augustā Rīgas pilī tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Re­publiku un Padomju Krieviju, kurā tā uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. Tomēr 18. novembri svinam kā savas valsts dzimšanas dienu, un esmu pārliecināta, ka 4. maijs ir Lat­vijas otrā dzimšanas diena, kas atjaunotās neatkarības laikā tiešām ir tapusi par svētku dienu. Turklāt 21. augusts nav aizmirsts, tas kalendārā ir ierakstīts kā Konsti­tucionālā likuma pieņemšanas diena, lai gan nav brīvdiena. Vēl jāpiebilst – par to, ko nozīmē nerīkoties esošas valsts likumu ietvaros, nesen pārliecinājās katalonieši. Tam, cik pamatotas bija vai nebija viņu prasības, pasaules acīs vairs nebija nozīmes. Tādēļ mūsu 4. maija deklarācija bija tik tiesiska un leģitīma, cik vien tas ir iespējams.

Mētāšanās ar valsts svētkiem Latvijas vēsturiski nozīmīgās dienas padarītu par kaut ko nenopietnu un nesvarīgu, un, manuprāt, tas būtu vienkārši nožēlojami – pateikt, ka 4. maija deklarācijai nav nekādas lielas nozīmes.