Tam bija jānotiek, agrāk vai vēlāk. Lai cik briesmīgi tas izklausītos, mūsu sabiedrībā valdošais domāšanas veids uz to veda. Uz slepkavību. Leons Rusiņš nodūra bijušo sievu, kura negribēja un nespēja dzīvot ar viņu kopā. Pret šo varmāku bija rosināti 19 kriminālprocesi par to, ka pārkāpis aizliegumu tuvoties kādreizējai dzīvesbiedrei, bija arī skaidri zināms, ka izteicis draudus dzīvībai.
Un, lai cik daudz spēka struktūru lēmumu un citu dokumentu bija sarakstīts, kaut tiesa 8.februārī Rusiņam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu, izsludināja viņu meklēšanā, kas bija jādara Valsts policijai, 16.aprīlī viņš sievietes bērna un mātes acu priekšā noslepkavoja kādreizējo dzīvesbiedri.
Cilvēki satrakojās! Sākot no varassievām un varas vīriem līdz sašutumam pie maltītes ģimenes virtuvē un kaimiņu sarunām kāpņutelpās. Sociālo mediju komentāri uzkarsa līdz vārīšanās temperatūrai. Policija un citas tiesībsargājošās institūcijas ienira valsts normatīvo aktu pantos, lai jel kā sevi aizstāvētu.
Un joprojām tiek vilkts pirksts pa likuma pantu un punktu rindiņām, tie likti viens otram līdzās, skaidrojot, kas un kā sader, kā izpildāmi, kā ne. Ja tas būtu tā, tad būtu tā, ja tas punkts būtu šāds, tad rezultāts būtu citāds…
Pragmātiskākie likuma devēji un pildītāji cenšas mierināt visu, ko atklāj šī traģēdija, ar stingru apņemšanos – valsts normatīvie akti jāsakārto, lai nekas tāds nekad nevarētu atkārtoties. Protams, protams, bet vienmēr paliek jautājums – cik šādi sprādzieni atkarīgi no tiem pantiem, par kuriem balsojusi Saeima vai ko apstiprinājis Ministru kabinets, bet cik no tā, kāda ir sabiedrībā valdošā vērtību skala.
Protams, vainīgos atradīs, gan likuma pantus, gan amatpersonas. Un tam tā jābūt. Vai tas mainīs mūs, sabiedrību? Policija, kas ļāva situācijai attīstīties tā, kā tas notika Jēkabpilī, visticamāk, jebkādā citā veidā varēja notikt jebkurā Latvijas vietā. Manuprāt, notikušais ir aisberga virsotne, kas balstās ne jau tikai uz konkrētu amatpersonu rīcību vai neizdarību, bet galvenokārt uz sabiedrībā valdošajiem stereotipiem. Nu, kas gan ir sieviete, kura neprot nokārtot attiecības ar savu vīrieti un nepārtraukti sūdzas policijai? Taču jau histēriķe! Vecis grib ar šo dzīvot kopā, bet šī laužas! Uzsit sev cenu?
Lai man piedod visi tie, kuri tā nedomā (ceru, tādu tomēr ir pietiekami daudz), taču mūsu maskulīnajā sabiedrībā diemžēl tāda attieksme ir izplatīta. Manuprāt, to apliecina arī jau gadiem nespēja pieņemt Stambulas konvenciju, ap kuru nemitīgi veido dažādus miglas plīvurus, cenšoties aizēnot patieso būtību – no vardarbības aizstāvēt fiziski vājāko un atšķirīgo.
Komentāri