Viens no apspriestākajiem tematiem sociālajos tīklos patlaban ir parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. Gan atbalstītāji, gan pretinieki pauž argumentus, emocijas, aicinot iet parakstīties, vai, tieši otrādi, nedarīt to. Un zināma daļa sabiedrības, pat neiedziļinoties, kas ir kas, seko tiem, kuri skaļāk pauž savu pārliecību.
Parakstu vākšanas atbalstītāji uzsver, ka Saeima nepilda solījumus, īpaši minot neizpildīto finansējuma palielinājumu medicīnai. Rodas jautājums, vai iepriekšējās Saeimas izpildīja visus solījumus un vai nesanāk tā, ka visas bija jāatlaiž, jo katra kaut ko nepildīja. Kāpēc šoreiz nonākts līdz parakstu vākšanai?
Iespējams, tur ir pavisam cita “apakša”, citi “pasūtītāji”. Varbūt izmantots princips – ķeriet zagli? Tie, kuri seko politiskajiem notikumiem, gan jau būs sapratuši, no kurienes pūš vēji, bet liela daļa vēlētāju diemžēl vadās pēc principa, ka “viena tante teica” un tā tante jau noteikti zina, ko saka, jo esot dzirdējusi, ko cita noklausījusies, gaidot pieturā autobusu.
Protams, valstī vēl daudz darāmā, bet to nevar paveikt tā – viens, divi, trīs! Vajadzīgs laiks, kura šai Saeimai, kurā ir divas trešdaļas jauno deputātu, nav bijis pārāk daudz.
Iespējams, kļūdos, bet nezin kāpēc iezagās doma, ka liela daļa no tiem, kuri jau parakstījušies, un to, kuri aicina to darīt, nemaz nebija uz vēlēšanām un nav piedalījušies šī parlamenta ievēlēšanā. Varbūt vajadzētu grozīt likumus un paredzēt , ka parakstīties par Saeimas atlaišanu var tikai tie, kuri to ievēlējuši. Tas būtu tikai saprotami, ja ņem vērā, ka vēlētājs ir Saeimas deputātu darba devējs. Kā vari iestāties par atlaišanu, ja neesi “pieņēmis darbā”? Tas būtu kā mēģināt atlaist uzņēmumā “x” strādājošu santehniķi, kurš tavā mājā nav labi veicis kādu remontu. Tu taču nevari teikt: “Man liekas, ka tu slikti strādā, tāpēc esi atlaists.”
Man viena no 18.novembra gaidītākajām uzrunām tautai ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga runa ekumēniskajā dievkalpojumā. Nekad tajās neesmu vīlies, un šis gads nebija izņēmums. Lai gan viņš nerunāja par Saeimas atlaišanas jautājumu, vērts citēt teiktā fragmentu, kas ar to labi sasaucas: “Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai aiz sevis atstājusi nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto. Aizvainojums liek mums justies kā upuriem, un tās ir beigas. (..)
Jā, mums, tautai, ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. Taču mēs to nespēsim īstenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vērtēt, saprast un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nozīme, kura dod spēku personībai un tautai, daudz vairāk saistās ar atbildības uzņemšanos nekā ar tiesībām.”
Pat ja neinteresē, kas uzsāka šo parakstu vākšanas kampaņu, cik valstij izmaksās referendums, jaunas vēlēšanas, var padomāt, vai rezultāts būs tāds, kas beidzot visus apmierinās? Pieļauju, ka tie, kuri prasa Saeimas atlaišanu, uz vēlēšanām, ja līdz tām nonāks, atkal neaizies, bet jau dažas dienas pēc vēlēšanām sāksies parastā burkšķēšana, ka atkal ievēlēti nepareizie un ka jādomā par Saeimas atlaišanu.
Komentāri