Dīkstāves uzsākšanos lielā koncertzāle Cēsīs piedzīvoja agrā pavasarī līdz ar pēdējo atļauto mākslas notikumu – kino seansu nelielajā zālē. Pēc kino kritiķes Ditas Rietumas ieteikuma bija aizraujošs, pat neaizmirstams vakars pie lielā ekrāna. Piepildījās arī Ditas Rietumas vārdi, ka filmu “Lēdijas portrets ugunī” šopavasar Kannu kinofestivālā neredzēt, jo arī festivāls diez vai notiks. Vakars ar šādu kontekstu un pašu mākslas darbu iespiedies atmiņā jo īpaši. Tovakar Dita stāstījumu papildināja ar jaunumiem, kas viņai pienākuši īsziņās. Kinokritiķe prognozēja, ka ārkārtējais stāvoklis Latvijā ir klāt.
Tā arī notika, izolēšanās no citiem sākumā man bija viegla. Gāja nedēļas, un sāka zust cerības, ka pavasarī savā jubilejā sev un draugiem, kā ierasts, varēšu pasniegt mākslas dāvanu, lai to piedzīvotu visi kopā. Pirms gada Vidzemes koncertzālē Mairitās izrādīja ainas no Vāgnera operas, ataicinot solistus arī no Skandināvijas.
Ārkārtējā situācija tomēr sāka mazināties. Cēsu koncertzāle ar 800 vietām tapa par kinoteātri 25 apmeklētājiem. Zibenīgi rezervēju daļu biļešu uz pirmo seansu, lai savā jubilejā piedzīvotu franču jaunās filmas “Dzīves labākie gadi” skatīšanos. Filma saspieda laiku, tāpēc šo neparasto pavasari atcerēšos ne tik daudz ar strādāšanu no mājām, kā ar jauniem mākslas iespaidiem. Filmā bija fragmenti no senās lentes “Vīrietis un sieviete”, kurā abi franču aktieri ir jauni un iemīlējušies. Laiks, kad iemīlējušies bija arī mūsu vecāki Cēsīs.
Skaistiem mākslas piedzīvojumiem šai pavasarī varu pievienot vakarus mājās pie ekrāna. Bet patiesībā pavadīju laiku Metropolitēna operā, līddzīvojot dīvai Elīnai Garančai Karmenas lomā. Atceroties, kā viņa izdzīvoja Karmenu Latvijas Nacionālās operas iestudējumā, varu teikt – Metropolitēnā tas jau bija cits tēls.
No Dailes teātra ieteiktā krāšņam vakaram ārkārtējās situācijas laikā, kas liktu aizrauties, aizmirsties pie televizora, vispirms izvēlējos mūziklu “Marlēna”, kur māksla ļauj satikt dziedātāju Dītrihu, rakstniekus Hemingveju un Remarku. Izrādi “Pūt, vējiņi” Oļģerta Krodera režijā ar Dailes teātra aktieriem skatījos tīri pētnieciski. Tad arī apjautu režisora talanta lielumu. No Raiņa traģēdijas viņš bija pratis izveidot juteklisku izrādi. Atceros šo seno iestudējumu, kad no skatuves teātra mazajā zālē jutekliskuma dzirksteles lēca uz mums, meitenēm, bet uz puišiem vēl vairāk. Jau starpbrīdī viņiem prāts nesās uz meņģēšanos.
Tagad – 2020. gada vasarā – mākslu tempļi un koncertzāles aizvien ir bez skatītāju čalas. Vasara nav īstens kino skatīšanās laiks. Vidzemes koncertzāles kino programmas un citu pasākumu producentei nācies pievienoties tiem kolēģiem, kuri atlaisti no darba. Ienākumu koncertzālei nav, nav arī līdzekļu algām. Taču šovasar notikumi būs. Cēsu Mākslas festivāla organizatori jau gatavo darbības plānu augustam. Solīts, ka būs gan kino brīvdabā, gan izrādes dažādās vietās, gan lielā izstāde kādreizējās rūpnīcas telpās.
Komentāri