Krievijas vicepremjers Arkādijs Dvorkovičs, baudot atvaļinājumu Latvijā, par vietējo politiķu intereses trūkumu nevarēja sūdzēties. Tieši ko viņi Krievijas pārstāvim gribēja sniegt un ko cerēja saņemt, joprojām nav skaidri zināms.
Atklāti un slēpti
Ar A. Dvorkoviču bija ticies gan Rīgas domes priekšsēdētājs un partijas “Saskaņa” vadītājs Nils Ušakovs, gan trīs Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ministri – finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, satiksmes ministrs Uldis Augulis un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs.
Par savas tikšanās publicitāti N. Ušakovs parūpējās pats. Viņš pēcāk pavēstīja, ka esot maza, bet tomēr cerība, ka Eiropas Savienība varētu mīkstināt pret Krieviju noteiktās sankcijas un līdz ar to tikpat maza, bet tomēr cerība, ka Krievija varētu apsvērt Eiropas pārtikas produktu embargo pārskatīšanu. “Cerība” nudien nav liela, jo ietekmīgākās Eiropas valsts kanclere Angela Merkele vēl šomēnes uzsvēra, ka pamata pārskatīt sankcijas pret Krieviju nav. Krievija savas saistības, ko paredzēja Minskas vienošanās, tā arī nav pilnībā izpildījusi. Tā nu sanāk, ka abi kungi ir kopīgi pabēdājušies par slikto Eiropu, kas noteikusi pret Krieviju sankcijas. Protams, publiskajā skaidrojumā nav ne vārda par to, kāds tad bija iemesls, kāpēc šīs sankcijas tika noteiktas. Nav nekādu komentāru par Krievijas agresiju pret Ukrainu vai Minskas vienošanos.
Valdības ministru tikšanos ar Krievijas politiķi viņi paši labprātāk acīmredzot būtu sargājuši no plašākas publikas acīm. Tas gan nebija iespējams. Tamdēļ pēcāk izplatītajā skaidrojumā, neskatoties uz to, ka pasākums tika plānots slepus, cita starpā tika uzsvērts, ka par pasākumu “bija informēti masu mediji, un tajos bija publicēta informācija par tikšanos.” J. Dūklavs par savu plānoto sarunu gan bija stāstījis arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, bet pārējie bija klusējuši. Pretēji tam, ko paredz protokols, trijotne nebija uzskatījusi, ka pasākuma plānošanā būtu jāiesaista Ārlietu ministrija.
Divas perspektīvas
Kad ziņas par tikšanos nāca gaismā, situācija izskatījās pagalam neveikla. No vienas puses, Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un mums ir saistošas tās vērtības. Turklāt mēs vēl labāk nekā daļa laužu Briselē zinām, ko nozīmē dzīve blakus tādai austrumu kaimiņienei. Eiropas nostāja pret Krieviju saskan ar Latvijas ilgtermiņa politiskajām interesēm. Līdz ar to ir pamats sagaidīt, ka arī savās praktiskajās darbībās Latvijas valdība demonstrēs izpratni par šīm līdzīgajām interesēm un to, kādi ārpolitiskie procesi ir noveduši pie pašreizējās situācijas Eiropas un Krievijas attiecībās.
No otras puses, Krievijas noteiktais Eiropas pārtikas ievešanas aizliegums ir radījis gluži reālus zaudējumus virknei Latvijas uzņēmumu. Un te nu ir lielais jautājums par to, kas ir svarīgākais: Latvijas ārpolitiskais atbalsts mūsu draugiem Eiropā vai arī atbalsts atsevišķiem pārtikas ražotājiem? Vai mums ir allaž jāstāv par principiem, kas paredz stingrību situācijās, kurās viena valsts dara pāri otrai tā, kā tas ir Krievijas un Ukrainas gadījumā? Vai varbūt ir jāmēģina no tā visa distancēties un pat aktīvi jāaģitē, lai Eiropas noteiktās sankcijas jāmīkstina – jo tas nāks par labu vietējiem uzņēmumiem?
Pārliecība par to, kurš nostājas variants ir vēlams, ir cieši saistīta ar to, cik tuvu viedokļa izteicējs atrodas kādam no pārtikas embargo vai citu Krievijas noteikto ierobežojumu skartajiem uzņēmumiem. Tas ir gluži cilvēciski. Piena un zivju produkcijas ražotājiem ir tiesības aizstāvēt savas intereses. Taču cits jautājums ir – vai starptautiskos notikumus un to cēloņsakarības drīkst ignorēt arī ministri.
Kāds ir piedāvājums?
Ārlietu ministrija ir norādījusi, ka ir nepieņemami šādi risināt starpvalstu attiecības. Ir jautājumi, kuros no Latvijas un Eiropas puses pozīcijas pārmaiņas ir iespējamas tikai, ja mainās Krievijas rīcība. Tas attiecas arī uz Eiropas sankcijām un to atcelšanu. Un ir praktiski starpvalstu sadarbības jautājumi, uz kuriem starptautiskās sankcijas neattiecas – un arī Latvijas oficiālā pozīcija ir bijusi vērsta uz to risināšanu. Sarunāties drīkst arī bez slēpšanās. Taču, tiklīdz kā ārlietu ministrs E. Rinkēvičs norādīja uz dīvainībām, Latvijas Zivrūpnieku savienība aicināja atstādināt viņu no amata par ministrijas nepalīdzēšanu šādu pasākumu rīkošanā un savu iebilžu publiskošanu pēc tam. Sak’, kurš gan kaut kādu tur ārpolitikas protokolu vārdā iedrošinās traucēt biznesu! Ministru aizstāvēt steigusi arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome.
J. Dūklavs pats skaidro, ka visu šo darījis “ekonomiskās attīstības vārdā”. Tas izklausās labs mērķis, lai gan ilgtermiņā nav īsti prātīgi balstīt valsts ekonomisko attīstību attiecībās ar tik neparedzamu kaimiņu. Der arī atcerēties, ka ne jau Eiropa ir noteikusi kādus Latvijas eksporta ierobežojumus, bet gan Krievija. Un, ja reiz Krievijai ir interese par Latvijas produkciju vai jebkādā citā veidā attīstīt ekonomisko sadarbību ar mūsu valsti, pašai tai rokās ir instrumenti, lai to darītu. Ja tas tā nenotiek, tātad vai nu īstas vēlmes nemaz nav, vai arī Krievija kaut ko politiski sagaida no Latvijas. Kas tas ir un ko Latvijas valdības pārstāvji Krievijai piedāvā?
Šis ir svarīgākais jautājums, bet atbildes uz to nav – ministri ir vai nu nerunīgi, vai arī ir izteikumos nekonkrēti. It kā paaugstinātais benzopirēna līmenis, ko pērn Krievija minēja par oficiālo ieganstu, kāpēc aizliedzams Latvijas zivju konservu eksports, taču nav kas tāds, ko var regulēt sadarbībā ar Latvijas politiķiem? Satiksmes ministrs U. Augulis un finanšu ministre D.Reizniece – Ozola esot arī interesējušies par to, kas nosaka Krievijas kravu pārvadājumu apjomu caur Latvijas ostām vai Krievijas vēlmi izmantot Inčukalna gāzes krātuvi. Un, pēc pašu stāstītā, saņēmuši atbildi – ka Krievijas lieluzņēmumi darbojas tikai pēc saimnieciskiem, ne politiskiem apsvērumiem. Šāda atbilde ir dzirdēta jau iepriekš, bet tas to nepadara ticamāku.
Bet beigās jau visvairāk no svara ir tas, ko par šo visu domā ZZS vēlētājs. Vēlētājiem tad arī būs jāpasaka, vai tie ir gatavi būvēt savu turību uz ministru pa sētas durvīm raidītiem signāliem, vai arī tie Latvijas izaugsmi redz Eiropā – tās politiskajās vērtībās un preču tirgos.
Komentāri