Uz jautājumiem par politiku atbild Gundars Āboliņš, JRT aktieris – Ja Jums būtu iespēja radīt Latvijai jaunu mērķi, tuvojoties šīm vēlēšanām, kāds tas būtu? Gundars Āboliņš: – Vai tad visi vecie mērķi ir sasniegti, ka jārada jauns mērķis?… Es tomēr gribētu atcerēties, kādi bija tie mērķi, kurus mēs sev uzstādījām. Beidzot saprast, pa kuru pusi un cik lielā mērā esam tiem pagājuši garām vai nesasnieguši. Vai vienkārši – pārdevuši. Jā… pārdevuši. Tas būtu tas skarbākais, bet varbūt arī viens no precīzākajiem vārdiem. – Kuri ir tie svarīgākie Latvijas mērķi, par kuriem mums visiem vajadzētu padomāt? G.Ā.: – Es domāju, droši vien katram būtu jāsāk ar sevi – kāds ir tas mērķis, tā jēga? Laiku pa laikam tas jautājums sev būtu jāuzdod: kas es esmu, kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es daru to, ko es daru? Cik ilgi, kā es to vēl jūtu, tas kādam būs vajadzīgs? Es domāju, pirmkārt tā ir nepieciešamība būt vajadzīgam cilvēkiem. Tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit. Saglabāt savu nacionālo identitāti, patību, raksturu, kultūru, īpatnības. Arī dažu labu grēku, kas piešķir bagātību tai bildei. Neinternacionalizēties, neglobalizēties. Pārtraukt šito absurdo, dezorientēto eiropeizēšanos – šis vārds tiek lietots vietā, nevietā, bezjēgā un bezsakarā. Vienkārši saprast, kur ir tavas mājas, kur tava ģimene? Un atcerēties par visiem veciem cilvēkiem. Tie varbūt nav mērķi. Tie var būt katra godprātīga cilvēka pienākumi dzīvē. Kas var būt arī mērķi. – Kas jūs kā Latvijas pilsoni šobrīd Latvijā visvairāk uztrauc un varbūt arī kaitina? G.Ā.: – Aizņemšanās. Mēs jau esam aizņēmušies šo zemi no saviem bērniem, kā kāds gudrs cilvēks to pareizi teica. Tā ir ļoti skaudra, bet pareiza doma. Kaitina , ka mēs vislaik esam ar mieru īslaicīgas labklājības dēļ, strādāt par viesmīļiem svešā krogā. Es gribētu, lai mēs atvērtu paši savu krogu un būtu tur saimnieki. – Ja Jums pašam būtu teikšana varas vīriem, kas būtu pirmais, ko viņiem ieteiktu tagad, domājot par vēlēšanām? G.Ā.: – Paklusēt. Padomāt un paklusēt… – Kā mums visiem izvairīties no priekšvēlēšanu kampaņu acu aizmālēšanas? G.Ā.: – Es nevaru dot padomu visiem. Es nezinu, kā visi… – Bet pašam sev? G.Ā.: Domāt vajag , domāt līdz. Domāt, lasīt starp rindām, skatīties, domāt un atcerēties. Tā atmiņa mums ir ļoti īsa. Un to mums visu laiku cenšas izskalot visdažādākajos veidos. Atmiņa. Cilvēkam atmiņa ir ļoti svarīga. Sākot ar savas zemes un tautas vēsturi, savas ģimenes vēsturi… Mēs pat reizēm saviem tuviniekiem dzimšanas dienas aizmirstam, kur vēl savas tautas vēsturi… Jā, domāt vajag! – Vai ir tāda sajūta, ka Latvijas, latviešu identitāte ir apdraudēta pēdējo gadu laikā, un varbūt šogad arvien vairāk? G.Ā.: – Es domāju, ka jā. Un tas trakākais – pašu rokām. Es kādreiz, kad biju jauns puika un mācījos 11.klasē, mums žetona vakarā bija tāda dzejas montāža. Bija sadalīti tie dzejolīši un man iekrita Imanta Ziedoņa dzejolītis, kuru es toreiz runāju no skatuves skolas aktu zālē un vēl īsti nesapratu, ko šie vārdi nozīmē: “Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie un pret savas tautas dziesmu cits nevar it neviens Jo cits nezin, kā bārenis pie ābeles stāvēja un kāds no tā laika mūs kopā sien pavediens”. Es toreiz nesapratu šo vārdu nozīmi, bet tagad es saprotu, ka paši mēs visu to izdarām savām rokām. Un reizēm, kas ir pats sāpīgākais un muļķīgākais, domājot, ka darām labu, šķietot, ka kādam ļoti labu darām, būtībā izdarām pāri… Tā ir. – Ļoti bieži tā dēvētie kultūras ļaudis paliek stāvam malā un neiesaistās sabiedriskajos vai politiskajos procesos mūsdienās. Vai ir nepieciešams skaļāk runāt par to, kas uztrauc? G.Ā.: – Tas, ja es neesmu nevienā partijā, un es neesmu nevienā politiskā partijā un arī ne politiskā apvienībā, nenozīmē, ka es būtu apolitisks. Ka mani neinteresētu, kas notiek cilvēkos, dzīvē, cilvēkos ap mani, manā pilsētā, manā zemē. Tā nebūt nav. Visas šīs apvienības, tas ir tāds zināms veids, kā var šo lietu kontrolēt vismaz un novest līdz absurdam… Un tad kāda apvienība, vai kāda ideja, vai kāda diskusija pati no sevis izbeidzas. Cilvēkam strādāt savā vietā, darīt savu darbu godprātīgi, pēc labākās sirdsapziņas, tā ir profesionāla attieksme pret darbu un goda lieta katram. Tieši savu darbu. Medmāsiņai medmāsas darbu, skolotājam skolotāja, aktierim aktiera un šoferim šofera darbu. Un tā mēs varētu visas profesijas pārskaitīt. Un te rodas jautājums – vai aktierim un dziedātājam ir jāiet Saeimā? Varbūt kādam pienāk brīdis un ir tas ir jādara. Es neesmu uzrunāts un arī šobrīd par to tādā pakāpē neesmu domājis un nedomāju, bet būt aktīvam piedalīties dzīvē… Ja tu kādreiz nevari, esi par švaku, nevari izdarīt vai sacelties pret kādu netaisnību, tad vismaz esi tik gudrs, mazs un viltīgs – nedari to, ko grib, lai tu darītu. Dari kaut ko citu. Esi tas mazais cinīts, kurš gāž lielu vezumu, īstajā brīdī gadoties ceļā! Mēs nevaram sacelties ne pret kādu lielvalsti, mēs nevaram ne pret vienu ne Austrumos, ne pret vienu Rietumos. Mēs nevaram šeit pret nenosakāmu naudas plūsmu cīnīties un pateikt, ka mums tas nav svarīgi šodien. Mēs varam pēc sava godaprāta nedarīt nelietības. To mēs varam. – Vai latvietis latvietim šobrīd ir draugs un padomdevējs Latvijā? G.Ā.: – Kad būs ļoti lieli sūdi, tad varbūt latvietis latvieti atcerēsies arī kā draugu. Eduards Pāvuls kādreiz teica: “Mums laikam lielu bēdu vajag, lai mēs atkal visi būtu kopā?!”. Nedod, Dievs, lai tas tā būtu! Varbūt būs kāds cits iemesls, kad atkal sajutīsim. Bet, tad jau atkal diemžēl būs noticis kas tāds, ko atpakaļ vairs paņemt nevarēs. Dzīve jau nav šaha spēle, tur atpakaļ paņemt nevar. – Jūs esat no tiem Latvijas pilsoņiem, kas regulāri piedalās vēlēšanās? G.Ā.: – Jā. Un es to daru ar prieku. Ļoti vienkārši – ar prieku. Es apzinos sevi, ka esmu, ka mana balss kaut vai pa miligramu, miligrama tūkstošdaļu kaut ko nozīmē, ka tā iekrīt, ka nav tā, ka tā pazūd, ka tā nevienam nav vajadzīga. Tā nospēlē savu lomu, tikpat lomu nospēlē tas, ja es nepiedalītos vēlēšanās. Arī tad tas nospēlētu lomu, tikai varbūt tieši tam, kam es vismazāk gribētu šo lomu piešķirt. Tāpēc es labāk piedalos.
sarunājās žurnāliste Anete Lesīte www.esamkopa.lv
Komentāri