Cik gan var runāt vienu to pašu – divreiz velosipēdu nevajag izgudrot. Bet vai, kā gribas! Un nobrāzti ceļgali dažreiz pat garantēti. Sabiedrība sašūmējusies, ka ministrs pateicis to, ko domā. Par simts latiem strādā tikai muļķi. Iesūdzēts tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Tas nekas, ka ministrs Artis Pabriks taisnojas, kā pareizi jāsaprot viņa vārdi. Ministraprāt, vismaz par 80 tūkstošiem cilvēku skaidrs – viņi ir muļķi, jo strādā vai strādājuši simtlatu programmā. Kur tad vēl tie tūkstoši, kuri algā, strādājot pusslodzi, trešdaļu slodzes vai pat vēl mazāk? Viņiem pat tie simts lati ir nesasniedzams sapnis. Tā nu ir, Latvijā muļķi noskaidroti, un, cerams, par vienu politisko līķi, ja ne uzreiz, tad nākotnē, vairāk. Lai nu ar ko Latvijā nevar jokot, tad ar muļķošanos noteikti. Kur tagad populārais politiķis, kurš Latviju nosauca par muļķu zemi? Aizmirsts. Latvijā var solīt vienalga ko, pat to, ka pensijas nesamazinās, un teikt, ka dzīve iet uz augšu, neviens tiesā nesūdzēs un ar ļaunu nepieminēs. Bet pateikt, ka esi muļķis, tas ir par daudz. Rodas iespaids, ka latvietis sevi kaut kādā veidā ar to identificē. Un tā arī ir. Kurš pasakās izrādās gudrākais, laimīgākais? Tas, kuru visi saukā par muļķi. Tikai ir viena būtiska atšķirība. Pasaku muļķītis ir labestīgs, lāga dvēsele. Viņš iedomībā sevi necels pāri citiem. Bet tas šodienas politiķiem ir kas svešs. Sevi parādīt viņi prot tikai, citus noliedzot, viņu uzskatus apsmejot, nekaunoties konkurentus pat pazemot. Īsti vecākie brāļi. Kāda mums tā valdīšana ir, ar tādu jādzīvo. Tik daudz dūšas jau nevienam nebūs, lai varasvīrus aizdzītu cūkas ganīt un vietā ņemtu citus. Un Latvijā nav nekas stabilāks par ticību politiķiem. Viņi var melot, apvainot, nolaist un iztirgot valsti, bet vienmēr atrodas citi vainīgie. Pilsoņi vien nopūšas, klusībā nolamājas un saulainu smaidu sejā slavē te Šķēli, te Kalvīti, te Dombrovski… Vienalga, vai dzīve laba, vai grūta, kungiem labāk zināms, kas darāms. Un kam negadās kļūdīties. Tikai ne muļķiem muļķu zemē. Sarmīte Feldmane
Komentāri