Skolas laika sākuma noskaņa ar gaidu, satraukuma, lielu cerību un mazas neziņas izjūtu kokteili, kas rotāts raibiem puķu pušķiem, sajūtama tālu aiz 2.septembra svinīgo sanākšanu zālēm un laukumiem. Šis virpulis ievelk teju ikvienu, jo skolas laiks nav tikai stāsts par kāpšanu zinību kalnā, jaunām kompetencēm, iemaņām, sekmēm vai nesekmību. Tas ir arī stāsts par turpinājumu pilsētai, pagastam, vietai, kur šis virpulis vēl griežas.
Tāpat kā ozolam, kas akurāt ap šo laiku met zemē savas zīles, lai pēc kādiem 999 gadiem, lūkojoties uz ozolu birzi visapkārt, varētu sist sev uz zarotā pleca, sakot – nav velti lapots, būs turpinājums! Tāpat arī pilīs un sētās skolas laika sākums ir iespēja izmainīt mērogu, pārlēkt no savējā mirkļu pulksteņa uz ozola laikrādi un nomierinoši atskārst – ir vērts censties!
Bet Latvijā tagad biežāk, nekā gribētos, jauši vai nejauši izvēlēti ceļi, caur pamatīgu ozolu aleju aizved pie skaistām ēkām ar atjaunotu jumtu un fasādi, koptu parku, ābeļdārzu un sporta laukumiem, slēgtām durvīm un neuzkrītošu plāksnīti ar uzrakstu – šeit bija skola. Slēgta 20….. gadā.
Izglītības ministre mācību gada sākuma lielajās intervijās raiti un pārliecinoši stāstīja par papildu miljoniem, kas nonākuši izglītībā un izlietoti algām. Viņas ierēdņi ne mazāk pārliecinoši ar cipariņiem un grafikām māk pamatot – viņu valodā – skolu tīkla optimizācijas jeb mazo skolu slēgšanas degsmi. Izglītības kvalitāte, moderns kabinetu aprīkojums, kvalificēti pedagogi, superīga audzēkņu kompetence un vieda sevis vadītprasme! Tāda ir vīzija, pēc kuras braši sniedzamies.
Bet, ja no ierēdņu vīzijām pārlecam uz to, kas ir, tad pagastam vai pilsētai, kur skolas vietā palikusi vien plāksnīte ar uzrakstu – reiz bija, – ir zudis kas vairāk par iestādi ar darba vietām un izmaksu sadaļām valsts un pašvaldības budžetā. Ir zudusi cerība, ka būs turpinājums, un ticība, ka ir vērts censties. Runājot ar cilvēkiem, kurus ierasts dēvēt par veiksmīgiem jeb tādiem, kuriem darāmais iet no rokas un rada prieku pašam un apkārtējiem, stāsts par sava aicinājuma rašanu parasti sākas ar vārdiem – zini, skolas laikā es gribēju kļūt par…. Lai arī naivi tas skan, tomēr pieņemu, ka bērnības sapņi un apjauta par savu dzīves aicinājumu, kas varbūt radusies kādā skolas laika sākuma raibo izjūtu virpulī, ir svarīgāka ekonomiska substance par izglītības normatīvu klašu piepildījuma prasībām. Pasauli jau virza tie, kuri zina, ko grib, un spēj to, ko grib. Un, ja kaut daži no tiem, kuri vakar ar prieku un gaidām vai tīnisko – bāc, jau atkal! – devās uz skolu, pēc gadiem atgriezīsies vai arī kur citur īstenos savu bērnības aicinājumu, ekonomisko ieguvumu pīrādziņš būs brūns uz smaržīgs.
Daba mīl daudzveidību, jo tad tā var plaukt. Arī izglītībai vajag skolu daudzveidību, jo tad tā met zīles, no kurām izaug veiksminieki. Un vēl no tām pagastos un pilsētās, septembrim sākoties, izaug cerība uz turpinājumu. Gara – kā gladiolas kāts.
