Lai kā valsts stieptu pensionēšanās vecuma pagarinājumu, nav, kas strādā. Šoruden tas redzams kā uz delnas. Sabiedrībai beidzot skaļi un uzstājīgi tiek darīts zināms šokējošs fakts, ka Latvijā trūkst skolotāju. Ja līdz šim kā ar uguni tika meklēti dabaszinātņu – fizikas un ķīmijas – skolotāji, tad šajā rudenī gan lielām un maksātspējīgām pašvaldībām, gan mazām pašvaldībām, kas uztur mazas mācību iestādes, neizdodas atrast pa pedagogam kādā mācību priekšmetā.
Tie, kuri sāka savu skolotāja misijas darbu vēl pirms revolūcijas, te es domāju dziesmoto Atmodu, pēc kuras atjaunojās Latvijas valsts, sāk pamest darbu arī tad, ja pensijas vecums vēl nav sasniegts. Daļa savulaik dedzīgie pedagogi, kurus tolaik audzēkņi un arī viņu vecāki bija gatavi nest uz rokām, vairs nedodas darbā uz bērnudārziem, sākumskolām, pamatskolām. Viņi ir izdeguši darbā, vīlušies likumdevējos. Vai arī atmetuši domu, ka mūsu sabiedrība vecu un pieredzējušu cilvēku cienīs un godās. Vai vecākajai skolotāju paaudzei lemts piedzīvot to, ka pedagogu darbs jāciena skolēna ģimenei, tad arī cieņu pret pedagogu jutīs bērns, jutīs pusaudzis un jaunietis?
Tieši no jauniešiem galu galā ir atkarīgs, vai skolotāju profesijā būs paaudžu maiņa. Rit gadi, bet tās kā nav, tā nav. Šķiet, tuvākajā laikā arī nebūs. Izglītības un zinātnes ministrijā tas jau sen apjausts. Ko gan jaunam, labi izglītotam, iespējams, arī ārzemēs pieredzi un izglītību guvušam skolotājam var piedāvāt? Misiju? Jā, misiju var, bet jaunie nav ar mieru velt plecos to misiju, ko sievietes piecdesmit un sešdesmit gadu vecumā aizvien pilda savai Latvijai. Piedodiet, bet lielāko daļu jauniešu tik skarba misija nevilina. Ir tikai izņēmumi. To saku ar pilnu pārliecību, jo žurnālista darbā no gada gadā tā arī neizdodas piedzīvot, ka vismaz kādā no reiz tik slavenā Cēsu rajona mācību iestādēm ieplūstu jaunās paaudzes skolotāji kā komanda. Jauni cilvēki, arī vīrišķīgi, ne tikai sievišķīgi, kuri ar azartu gribētu strādāt ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem.
Tas nozīmē, ka skolotājiem, galvenokārt jau skolotājām, jo vairumā tieši sievietes ir misijas darbā, izstāšanās no tā nav iespējama. Kā tādiem kosmonautiem, kuri turpina riņķot un riņķot. Nedēļas nogalē gaidāma Skolotāju diena – viena no profesiju svētku dienām, kuru Latvijas sabiedrībā svin. Un kā vēl! Tas nozīmē, ka skolotāja veikums tiek cienīts. Ja ne jaunos gados, tad vēlāk gan, kad cilvēks patiešām apjautis, ko viņam spējis dot pat viens vienīgs pedagogs. Ne jau tikai burtus rakstīt vai ciparus sarindot. Pedagogs nereti izrādās tas, kurš netieši vai arī tieši pavēris durvis, lai jaunais ceļinieks, no skolas atvadījies, sasniegtu to, kas iecerēts. Vai to pedagogam var atdarīt ar mantu un naudu? Ar cieņu gan!
Ar Latvijas sabiedrības prasmi izrādīt cieņu. Un ne tikai oktobra pirmajā nedēļā, kad kalendārā atzīmēti skolotāju profesijas svētki.
Taču tas neatrisinās šī brīža Latvijas situāciju, kurā esam. Pedagoģijas programmas katru gadu apgūst un absolvē topošie pedagogi, bet gaidītās paaudžu maiņas mācību iestādēs tikpat kā nav. Toties rudeņos ir sludinājumi ar aicinājumu atsaukties un nākt darbā uz skolu tos, kuri ieguvuši pedagoga izglītību.
Komentāri