Tā ir iekārtots, ka agrāk vai vēlāk, bet mēs visi no šīs dzīves aizejam. Jaunībā ejam uz līdzcilvēku pabeigto izglītības iestāžu izlaidumiem, uz draugu un radu kāzām, sveicam ar bērniņa piedzimšanu, bet tad pienāk vecums, kad sākam doties uz vienaudžu bērēm. Arī man ir pienācis vecums, kad aizgājēju dzimšanas skaitļos sāk parādīties arī mans dzimšanas gads, kas ik pa brīdim atgādina, ka neviens te neesam mūžīgi.
Bet visskaudrākā ir sajūta, kad redzu, ka miruši jauni cilvēki, kas ir manu bērnu vecumā (nemaz nerunājot par zīdainīšiem un pāris gadu jauniem mazuļiem). Tieši tā ir ar traģēdiju Gulbenes novadā, kur bojā gāja četri jaunieši. Vienu no līdzbraucējām, kurai teju, teju būtu palikuši astoņpadsmit gadi, mājās gaidījusi meitiņa. Savukārt kādai jaunietei mamma tieši šajā vakarā nav atļāvusi doties izbraucienā ar draugiem, tā pasargājot no traģiskās nelaimes. Viņas vietā devusies meitene, kura vienīgā avārijā izdzīvoja.
Reti kurš iziet cauri pusaudža vecumposmam, neizdarot ko pārgalvīgu, kaut ko, kas vēlāk šķiet bijis pilnīgi lieki, bet tad sagādājis prieku, adrenalīnu, sajūtu, ka esi dzīvs. Sabiedrībā zināmi cilvēki atklāj savus pusaudžu un jauniešu vecumā īstenotos piedzīvojumus, atzīstot, ka tad par sekām nedomāja, tas bijis jautri un tikai veiksmīgas sagadīšanās dēļ cilvēks ir varējis piedzīvot pieaugšanu. Jo varēja būt visādi. Protams, pusaudžu laiks ir arī vecumposms, kad vismazāk gribas ieklausīties vecāku padomos un norādījumos, jo tad šķiet, ka pašam ir gudrība zināt, kā būtu labāk.
Un nevajag jau nemaz pārkāpt noteikumus vai darīt par spīti vecāku aizliegumiem. Negadījums var notikt arī tad, ja viss noticis vispārpieņemtos rāmjos. Atceros, mēs, meiteņu kompānija, gan jau pilngadību sasniegušas, atgriezāmies no jauka pasākuma, auto vadīja meitene, kurai bija tiesības, alkohols nebija lietots, un es pat vairs neatceros, vai mašīnu sanesa, vai tai pārsprāga riepa, bet attapāmies grāvī. Tikām gan cauri tikai ar izbīli un nelieliem savainojumiem, bet stāsts ir par to, ka mēs visu varam darīt pat it kā pareizi, bet tāpat nevaram zināt, kāds būs iznākums.
Te man ļoti spilgti ir prātā arī šīs vasaras drūmā avārija uz Liepājas šosejas Blīdenes pagastā, kur, veicot apdzīšanas manervu, auto sadūrās ar pretimnākošo kravas auto – bojā gāja jaunietis, kuram bija baltās tiesības, un arī viņam blakus sēdošā mamma. Savukārt jūlijā 18 gadus vecs jaunietis, iespējams, nedodot ceļu kravas transportlīdzeklim, avarēja. Arī viņam blakus sēdēja mamma. Par laimi, šajā reizē, lai gan abi braucēji tika nogādāti slimnīcā, neviens smagi necieta. Tā kā mans vecākais bērns patlaban mācās, lai iegūtu autovadītāja apliecību, šie vasaras negadījumi jo īpaši satraukuši.
Neatbalstu viedokļus, kas izskan pēc traģiskām avārijām – jaunieši paši vainīgi, vecāki vainīgi, – jo ne vienmēr vecāki savus bērnus var no visa pasargāt, pat ja ļoti cenšas to izdarīt. Bet atbalstu, ka situācijās, kad redzam, ka pie stūres sēdies cilvēks, kuram nav tiesību, vai pārgalvīgus braucējus, vai vēl jo vairāk šoferus alkohola reibumā, par to ziņojam policijai, kura var apturēt transportlīdzekli un palīdzēt novērst traģēdijas. Latvijā tās piedzīvojam pārāk bieži.
Komentāri