No studiju gadiem manā pašsajūtas apzīmējumu klāstā dziļi iespiedušās “šķēres”, kad jāraksturo mokoši pretrunīgas izjūtas un iespaidi. Nepārtrauktā kustībā tie griež manu pasaules audumu sīkās lupatiņās.
Nevarētu teikt, ka cilvēkiem ir daudz ieskatu, ko nozīmē tolerance. Sliecos domāt, ka ir tikai divas pretējas izpratnes un tām ir ļoti grūti sadzīvot jebkurā jomā. Ko nozīmē būt tolerantam? Samierināties, no visa atsakoties, vai tomēr būt iecietīgiem, nezaudējot savu identitāti?
Iekļaujošās izglītības pionieri aizgūtnēm stāsta par nepieciešamību mūsu bērniem būt kopā ar tiem, kuriem mācības sagādā lielākas pūles fizisku vai garīgu traucējumu dēļ. Protams, mācības pirmsskolā vai skolā šādi nevar notikt pēc vienādiem standartiem visiem bērniem, turklāt individuāls speciālistu darbs ir vairāk kā nepieciešams. Taču tie ir tikai tehniskas dabas jautājumi, veidojot iekļaujošo izglītību. Par pragmatiskajiem šķēršļiem būtiskāks ir pedagoģiskais uzdevums – bērniem ir vajadzīga agrīnā pieredze par cilvēcisko dažādību. Ar to neizbēgami nāksies sastapties arī pieaugušo dzīvē. Nākotnes sabiedriskos procesus veidos arī tas, cik ļoti mūsu paaudzes bērni būs iemācījušies pieņemt viens otru, par spīti jebkurām atšķirībām. Tomēr vecākiem ir grūti valdīt savas klusās bažas – vai mans bērns nezaudēs, neatpaliks attīstībā, esot vienā vidē, klasē kopā ar īpašajiem bērniem? Manuprāt – bērns tikai iegūs, un ļoti nozīmīgu dzīves mācību.
Neilgi dzīvojot Cēsu pusē, arvien ar prieku atklāju vietas, kur, visticamāk, kādas apstākļu sakritības dēļ skolas vienlaikus nodrošina standarta un speciālo izglītības programmu. Tomēr bailes un piesardzība, vai tā tiešām ir jābūt, joprojām ir pieaugušo pavadones – kaut kur kopējā apziņas laukā. Un visbiežāk pat neaizdomājamies, cik daudz mēs nododam saviem bērniem – arī skaļi neizrunātas emocijas.
Tāpat nacionālā līmeņa konflikti un sīvākās politiskās debates par mācībām skolās tikai latviešu valodā atgādina šīs milzu šķēres. Tās sagraiza Latvijas kontūru mazos konfeti papīriņos. Jau kādu brīdi biju pārliecināta, ka tie laiki ir laimīgi beigušies – kad valstiskās vienotības stiprināšanā uz sabiedrisko domu varēja iedarboties ar piespiedu pasākumiem. Vai tiešām gandrīz 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas nav secināts, ka lielākais motivētājs labiem darbiem, kompromisiem un arī lojalitātei ir draudzības jūtas? Ja mūsu divvalodīgās sabiedrības intensīvāk satiktos ikdienas dzīvē, tad organiskāk, manuprāt, būtu īstenojama iecere par latviešu kā pamata valodas lietojumu skolās. Draudzības un cieņas vārdā pieņemamāka šī doma būtu arī krievvalodīgās kopienas pārstāvjiem.
Tolerance ļauj saglabāt pašam savu “es” un visu sev tik īpašo, bet nepacelt to pāri citiem. Tieši bērnudārza un skolas vecums ir tas, kad šīs jūtas, izpratne un emocionālā inteliģence kopumā jāapgūst. Lai pieaugot tas būtu dabiski, kā pats par sevi saprotams.
Komentāri