Protams, gadu pirms vēlēšanām demogrāfija ir kļuvusi par vienu no aktuālajiem jautājumiem, kurā viedoklis ir gandrīz katram, ne tikai tiem, kuri veido valsts politiku. Un viedokļi ir ļoti pretēji.
Demogrāfs Ilmārs Mežs teic, ka katrā 80. gados dzimušās paaudzes ģimenē vajadzētu vēl vienu bērnu, tad Latvija būtu glābta no izmiršanas. Savukārt žurnāliste Inga Spriņģe skaidro, ka situāciju diez vai glābtu pat tas, ja viņa ik pēc dažiem gadiem laistu pasaulē trīnīšus, jo gluži vienkārši Latvijā ir pārāk maz sieviešu atbilstošajā vecumā. Dzimstības “bedre” deviņdesmito gadu sākumā ir samazinājusi sieviešu skaitu dzemdēt spējīgā vecumā. “Tādēļ politiķu paustais atbalsts demogrāfijas uzlabošanai, ar to saprotot dzemdēšanu, pēc būtības Latvijas problēmu neatrisinās. Ļoti labi, ka politiskajā līmenī tiek domāts par atbalstu ģimenēm. Sen jau vajadzēja. Vienlaikus slēpšanās aiz bērnu pabalstu palielināšanas ir izvairīšanās no problēmas risināšanas pēc būtības,” raksta žurnāliste.
Kā zināms, ap 2030.gadu Latvijā būs 1,6 miljoni iedzīvotāju, ja nekas nemainīsies, katrs ceturtais būs pensionārs. Gandrīz puse iedzīvotāju – vecāki par piecdesmit gadiem. Strādājošo skaits būs samazinājies par piekto daļu. Savukārt tas nozīmē, ka naudas valsts budžetā vienkārši nebūs, lai būtu, kas strādā un rada arī nodokļus, nāksies ievest darbaspēku no citām valstīm.
Tātad ir vajadzīgs gan atbalsts ģimenēm ar bērniem, gan saprātīgs citu valstu darbaspēka izmantošanas plāns, gan arī jaunu tehnoloģiju ieviešana, lai būtu vajadzīgs mazāk strādājošu cilvēku. Neviens no šiem jautājumiem nav ne vienkārši, ne viegli risināms, it sevišķi tādēļ, ka politiķu un partiju savstarpējos ķīviņos emocijām un kvēlām runām vienmēr ir vairāk vietas nekā nopietniem aprēķiniem un skaitļiem. Lai kā, neņemos dot gudrus padomus demogrāfijas lietās, kuras nudien nav risināmas, tikai pierunājot sievietes dzemdēt vairāk bērnu. Turklāt kāds jautājums, manuprāt, tā arī netiek skarts – proti, kādus bērnus un no kādām ģimenēm mēs gaidām? Nelabvēlīgajās ģimenēs, šķiet, nekad neviens tā īpaši nav uztraucies par to, ka gaidāms vēl viens un vēl viens bērns. Arī pašreizējais valsts atbalsts šīm ģimenēm ir kā medusmaize, jo vismaz kādam savam prieciņam ar valsts doto naudu pietiek. Ja vēl pieskaita to, ka latviešiem šķiet gandrīz nepieklājīgi “bāzt degunu” svešu ģimeņu dzīvē un aicināt palīgā tiesībsargājošās iestādes, ja kaimiņos ar bērniem kaut kas notiek ne gluži tā, kā vajadzētu. Lielāko tiesu šīs nelabvēlīgās ģimenes var dzīvot vienā mierā, ja vien nenotiek kāda traģēdija, kas piesaista uzmanību. Nezinu, vai šodien var prasīt, lai bērnudārza vai klases audzinātāja atrod laiku apmeklēt katra audzēkņa ģimeni, lai saprastu, kādos apstākļos dzīvo bērns. Tāpat arī jājautā, kuram vajadzētu apmeklēt ģimenes, kuru bērni neapmeklē pirmsskolas iestādes, un vai tas vispār kādam jādara? Saprotu, ka tas izklausās ķecerīgi – runāt par kvalitāti, rakstot par bērniem, bet, manuprāt, tas nav pēdējais risināmais jautājums demogrāfijas lietā. Un nevajag skarbi un nosodoši noskaņotu sociālo darbinieku “armiju”, kura maršē pa ģimeņu dzīvesvietām, bet profesionāli izglītotus cilvēkus, kuri prot redzēt problēmas un to risinājumu. Jo tikai skaitļos palielināta dzimstība valsti nevar glābt, ir vajadzīgi līdzsvaroti, attīstīti un izglītoti cilvēki.
Komentāri