Tuvojas vasaras saulgrieži – vismaģiskākais laiks dabā, un, sekojot līdzi dabas brīnumainajam spēkam, skaistumam un pārvērtībām, aizvien biežāk gribas saprast, kā pasauli redzēja un saprata mūsu senči – tie, kas tautasdziesmas sacerēja, tie, kas Mēness zīmes tulkoja, tie, kas ar dabas līdzekļiem ārstēja.
Un vajag tikai domām dot vaļu, tās noteikti kaut kur aizvedīs. Šoreiz mani uzrunāja padoms – tikai neskaties atpakaļ! Bieži tas izskan ne tikai latviešu folklorā, galvenokārt pasakās. Bet folklora, kā zināms, uzkrājusi un saglabājusi cilvēces gadu tūkstošos iegūto dzīves pieredzi un gudrību. Tik senu, ka grūti tai noticēt, tik komplicētu, ka mūsdienu cilvēkam, kurš nav iedziļinājies folkloras uzrādītajos kodos, galvenais vēstījums paliek neizprasts. Ja nav īpašas intereses un vajadzības, var, protams, dzīvi nodzīvot, nezinot nevienu tautasdziesmu, neatceroties vai neņemot vērā nevienas pasakas sniegto padomu. Nekas jau nenotiks. Vien tad, kad dzīves ceļā nezin kāpēc klupiens seko klupienam, belziens belzienam, varbūt uzplaiksnī atmiņas par kaut ko līdzīgu lasīto, dzirdēto, mācīto.
Atklāsme, ko īsti nozīmē – tikai neskaties atpakaļ-, atnāk tad, kad piedzīvoti ļoti nopietni pārbaudījumi, lieli zaudējumi, dziļas dvēseles sāpes. Tad, kad saproti, ka uz priekš netiksi, ja kavēsies sāpīgajās atmiņās, vainosi likteni, apstākļus, citus cilvēkus. Var teikt arī citādāk - kā saka dardeģiene seriālā “Likteņa līdumnieki”, cenšoties saglābt jaunā “Nārbuļu” mantinieka dzīvību: “Skaties uz priekšu! Skaties, kā tu dejo, kā priecājies, kā skrien!” Ne velti dzirdēta arī atziņa: “Sapņo, uzstādi augstus mērķus, uzraksti plānu nākotnei, un tu redzēsi, ka agrāk vai vēlāk tas piepildīsies!”
Nav, jau nav tas viss tik vienkārši, tad jau pa zemi staigātu tikai laimīgi ļaudis vien, tomēr savs patiesības grauds tur ir. Es to zinu. To man apliecinājusi mana dzīves pieredze.
Komentāri