Otro gadu dzīvojot pandēmijas ēnā, uzkrāta pieredze, ar kaut ko jau sākts aprast un pieņemt par normu to, par ko pirms tam pat iedomāties nevarēja. Mainīties spējīgais vīruss, maziņš, ar aci nesaskatāms, sagriezis visu pasauli virpulī, tikai nes un nes uz priekšu un atpakaļ, augšup un lejup, neļaudams piezemēties ierastajā ritmā un kārtībā. Un nu jau ir skaidrāks par skaidru, ka tā, kā bija, tiešām vairs nebūs. Globālā nelaime izgaismojusi trūkumus, atklājusi stiprās puses, parādījusi, dažkārt par pārsteigumu sev pašiem, kādi patiesība esam, cik spējam izturēt, pieciest un paciest, mainīties, saprast cits citu, upurēties, riskēt, solidarizēties, kam ticam, ko noliedzam.
Sīkais ļaundaris nav apturams. Šajās janvāra dienās, atceroties barikādes, nāk prātā, ka toreiz varbūt bija pat vienkāršāk – ienaidnieks zināms, redzams un paredzams, uzceļam aizsargsienu un varam aizstāvēt sevi, sev svarīgo. Šoreiz nelīdzētu arī sadošanās rokās (pasarg, dievs!) vairāku simtu kilometru ķēdē. Gluži pretēji – vīrusam tas ļoti patiktu! Vai tam patīk arī tas, ka viņa dēļ strīdamies, šķeļamies viedokļos un izpratnē par nepieciešamo rīcību līdz pat bruņotam konfliktam?
Bet varbūt “Covid -19” uzveļam pārāk lielu atbildības nastu, jo tas parāda vien to, ko agrāk nevarējām vai negribējām saskatīt, liek pārvērtēt visu – pat to, vai nav pienācis laiks mainīt sabiedrības un varas attiecību modeli.
Viens no pēdējiem nepatīkamajiem notikumiem, kur savu roku pielicis kovids, ir cenu kāpums, dzīves dārdzības paaugstināšanas, kas arī skar pilnīgi visus, atklājot kādu dīvainību – sāpīgāk, šķiet, tas skar tos, kam dzīves līmenis augstāks. Jau atskan viņu balsis par niecīgo valsts atbalstu elektrības cenu pieauguma kompensēšanai. Var jau saprast, ja 2000 eiro vietā jāmaksā 4000 vai vairāk, tad tie 20 vai 40 eiro, ko kompensācijai dod valdība, ir piliens jūrā, bet vienkāršajai tautai, pie kā piederu arī es, tas ir kaut kāds glābiņš. Nez vai darīšu gudri, tomēr pateikšu, ka man no šī atbalsta pat paliek pāri! Turklāt man nav tādu neērtību kā atteikšanās no ikrīta peldes mājas baseinā (par ko raud Raimonds Gerkens) vai pārdomas, ko darīt ar ietilpīgajiem īpašumiem Baltezerā (Jūlijs Krūmiņš) vai Jūrmalā (Kirovs Lipmans). Jā, ikdienas pirkumi, pirmkārt, pārtikas grozs, man tiešām būs jāpārskata apdomīgāk.
Kur novedīs visas pārmaiņas, pateikt nevar neviens. Galvenais, lai nekur, ne tuvāk, ne tālāk, neizceltos karš.
Komentāri