Angliskajā versijā – Subject creativity. Ar šādu nosaukumu aizvadītajā piektdienā Cēsīs, Vidzemes koncertzālē, notika konference, kuras virsuzdevums bija atklāt radošuma apslēptākos dārgumus, ar kuru palīdzību iespējams gāzt kalnus.
Visdažādāko jomu stāstniekiem, daloties pieredzē, bija jāiedvesmo klātesošie iedegties par savu ideju, neizdegt ceļā pretī panākumiem un jāatklāj recepte, kā saglabāt radošo dzirksti, līdz darba līgums jūs šķirs.
Pēc radošām zināšanām izslāpušie ieradās laikus, viens otram uzdodot jautājumu: “Kur jūs nolikāt mašīnu? Ā, nu, ceru, ka mūs nenoštrāfēs.” Tērpušies gan glaunos uzvalkos vai lietišķos kostīmus, gan mežģīņu kleitās vai tinušies šallēs, ērmīgām, ērkulīgām frizūrām vai pretēji – glīti un rūpīgi veidotām sasukām – vienuviet pulcējās radošumu alkstošās dvēseles.
Kāds, lai paustu svarīguma piesitienu, laikus ieņēmis vietu zālē, atvēra datoru un klabināja tik centīgi, it kā mazāk norūpēts vaigs šādam 21. gadsimta darbonim, kurš spējīgs strādāt visur un jebkādos apstākļos, liecinātu par viņa nenozīmību ne tikai uzņēmumā, bet visā, ko mēdzam dēvēt par veiksmīgu karjeras dzīvi kopumā.
Lai gan pasākums sākās pusdivpadsmitos, jau labu laiku pirms tam koncertzāles foajē šūmēšanās bija liela, acīmredzot sanākušie nebija paguvuši mājās padzert kafiju. Un drukni kungi, kuri, visticamāk, ikdienā pieraduši ēst kārtīgu karbonādi ar sieru un majonēzi, savus alus vēderiņus mēģināja slēpt aiz caurspīdīgiem trauciņiem, kuros bija glīti sakārtoti burkāni. Taisni jānobrīnās, cik veselīga publika dipināja koncertzāli, jo burkāniņus un ābolus visi grauza kā garauši.
Viena no mācībām, kuru varēja apgūt nejaušs dalībnieks, bija šāda: ja vēlies izskatīties svarīgs un ārkārtīgi veiksmīgs biznesmenis, ir nemitīgi steidzīgā solī jāskraida uz priekšu un atpakaļ un skaļi, visiem dzirdot, jārunā pa telefonu, ar brīvo roku jāžestikulē, ik pa laikam jāberzē piere un visā nopietnībā jārisina gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums.
Gaidot visnotaļ spilgtu pasākuma atklāšanu, konferences vadītājs Haralds Burkovskis lauzās cauri burkānu kriukšķinošajai publikai. Diena iesākās ar vārdiem: “Tie, kas ir bijuši visās piecās mūsu konferencēs, būs dzirdējuši simt lieliskus iedvesmas stāstus.”
Iedvesmas stāstos dalījās radošo jomu pārstāvji, kas bija apņēmušies pa kādai pieredzes odziņai pasviest tiem, kuri kāri tvēra sacīto. Diemžēl jāteic, ka izcilu runātāju ar saturīgu sakāmo nebija daudz. Pasākums vairāk atgādināja biogrāfiju pārstāstu vakaru, katrs runātājs ķidāja savu dzīvi, tika atkārtotas vienas un tās pašas vispārzināmas patiesības. Nu, piemēram, -cilvēks ir radošs, tikai pats to neapzinās; jāuzdrīkstas darīt; ja gribi ko sasniegt, ir jāriskē; dzīve nav rožu dārzs; bailes paralizē; nepieciešama pašdisciplīna; komandai ir nozīme; būt mazam nav slikti, bet gan izdevīgi; esi citādāks, esi drosmīgs, esi neatlaidīgs utt. Vai tiešām sanākusī auditorija savās spriestspējās ir tik neattapīga, ka nepieciešams šis kāds, kas to pasaka skaļi? Izrādījās, ne gluži, jo pēc pusdienām zālē bija palicis vairāk to, kas uzvalkos, mazāk to, kuri jau ar ārieni apliecināja savu radošo personību.
Bez šaubām, man, šo rindu autorei, varētu pārmest subjektivitāti, taču pie pusdienu maltītes, vaicājot citiem konferences dalībniekiem vērtējumu, dzirdēju līdzīgas atziņas. Turaidas muzeja pārstāves bilda, ka šis tas bijis interesants, taču ieguvums knapāks, nekā gaidīts: “Ļoti jūtams amerikāniskais piesitiens. Katrs, kurš uzkāpj uz skatuves, nodarbojas ar sevis slavināšanu. Mūsu mentalitātei tas nepiestāv. Lielās un plātās ar saviem sasniegumiem, bet neviens jau īsti nepasaka, kā un kādiem soļiem to īstenojis.”
Uz šādiem pasākumiem darbiniekus regulāri deleģē arī AS “Latvenergo”. Abi uzrunātie jaunieši atzina, ka šī ir pirmā tāda veida konference, kurā piedalās. “Mums patīk. Dažas lietas dzirdam pirmo reizi, ir tēmas, par kurām esmu interesējies tikai pēdējos trijos gados, tās interesanti paklausīties, bet nav nekāds jaunums. Pirmo reizi esam Cēsīs, koncertzālē. Patīk atmosfēra, kas te valda, un, ja reiz uzņēmums visu apmaksā, darbā brīva diena, tad jāsaka – dāvinātam zirgam zobos neskatās,” atzina uzrunātais.
Nereti, kad mums lūdz aprakstīt radošu cilvēku, iztēlojamies eks-centrisku, varbūt pat dīvainu cilvēku ar mums nesaprotamu iekšējo pasauli, kas spēj paust ģeniālas idejas un radīt ģeniālus darbus. Taču patiesībā tas ir stereotips, kas aicina distancēties no kolēģiem un pārējiem komandas dalībniekiem. Tikmēr grāmatas “Myths of Creavity” ( “Mīti par radošumu”) autors Deivids Burkus apgalvo, ka radošums ir komandas sports. Un, lai gan teju ikviens no pieaicinātajiem Subject creativity runātājiem bija kāda uzņēmuma vadošajā amatā, tikai retais uzsvēra komandas nozīmi. Vairāk uzsvari bija likti uz indivīdiem, proti, viņiem pašiem kā cilvēkiem, kuri, pateicoties dažādiem, pat traģiskiem dzīves pagriezieniem, kļuvuši par kaut kādas ideoloģiskas dimensijas uzskatāmu cildinājumu.
Komentāri