Reizēm šķiet, ka televīzijas šovu saradies tik daudz kā sēņu pēc lietus. Skatītāji teic, ka kļūstot apgrūtinoši visam izsekot, tāpēc azartiskai līdzi dzīvošanai pie televizora ekrāniem metot mieru. Kultūras darbiniekiem, mūzikas un deju mākslas pedagogiem ir profesionāli novērojumi par to, kādu rezonansi šovi atstāj uz skatītājiem un dalībniekiem. Ināra Rubīna, Cēsu Mūzikas vidusskolas pedagoģe, CBJC vokālās studijas vadītāja: – Februārī Cēsīs notika konkurss par iespējām piedalīties kārtējā šovā „Koru kari”. No Cēsu Mūzikas vidusskolas tajā startēja vairāki audzēkņi, arī mani, un kā pedagoģe viņus atbalstīju. Piedaloties šovā, manuprāt, jaunieši var iepazīt mākslinieka profesijas izpausmes un iespējas, izjust atbildību pret klausītājiem. Ja dziedāšana skolā apgūta profesionāli, tad grūtības, kādas sagaidīs šovā, dos tikai pieredzi, ļaus saskatīt vokālās mākslas medaļas otru pusi, saprast, ka mākslinieka darbs – tā ir cita izpausme, bet koncertu un šovu rīkošana kas pavisam cits. Un kādam tas ir bizness. Savukārt tie, kuri dziedāšanu nav mācījušies, bet kurus piesaista ārišķības, iesaistoties šovos, var palikt zaudētāji, jo šovi var būt arī diezgan bīstami. Taču vai ko var aizliegt! Katram iegūstama sava dzīves pieredze, un saņemt publisku vērtējumu arī ir pieredze. Galvenais, lai jauniešiem zaudējums šovā neradītu traumu. Žēl tikai, ja šovu skatītājiem rodas priekšstats, ka televīzija parāda labāko, kas, piemēram, notiek dziedāšanā. No profesionālā viedokļa „Koru kari” jau nav kora māksla.
Mana pieredze liecina, ka jaunajā paaudzē netrūkst tādu „mākslinieku”, kuri iemācās uz ģitāras spēlēt pāris akordus, ieraksta dziesmu un sāk uzskatīt sevi par zvaigzni. Sliktākais, ka tāda līmeņa „sasniegumi” sabiedrībā tiek kultivēti. Jaunieši pēc tam brīnās, kāpēc gan mūzika, vokālā dziedāšana jāmācās. Pavisam cits vērtējums man ir par šoviem, kuros uzaicina jauniešus bez priekšzināšanām mūzikā. Televīzijai ir savi mērķi – jaunieši, dzīvojot kameru novēroti, parāda savas vājības, televīzijas skatītājiem tiek prieks ielūkoties sadzīves virtuvē. Televīzija nerāda topošā dziedātāja grūto darbu mēģinājumos, to, kā strādā vokālie pedagogi. Šovu uzdevums ir radīt iespaidu, cik viegli var gūt īslaicīgu popularitāti. Un ne jau ar vokālo mākslu. Arī pie manis uz vokālo studiju mēdz atnākt un tūlīt prasīt mikrofonu, lai mēneša laikā iemācu dziedāt. Bet to taču nevar! Ir vingrinājumi, vajadzīgs ilgstošs darbs. Tie, kuri aizdomājas, vērtē, tie iztur, iemācās. Tie, kas ne, paceļ cepuri! Žēl, bet uzstāties televīzijā netiek tik daudz profesionālo mākslinieku, kā gribētos. Vairāk rāda tādus, par kuriem varam pasmieties, jo viņi vēl ir nemākuļi. Jānis Rukmanis, sporta deju kluba ”Reveranss” pedagogs: -Pēc šoviem „Dejo ar zvaigzni” uz deju stundām stājās rindā. Atnāca jauni dalībnieki ar televīzijas ekrānos gūtu pieredzi un iedvesmu, ieraudzījuši dejotāju skaistās pozas un tērpus. Televīzijas šovi devuši arī zināšanas par sporta dejām un arī vēlmi pašiem izmēģināt. Tas attiecas tieši uz pieaugušajiem, jo bērni uz sporta deju nodarbībām sākumā nāk, tikai vecāku rosināti un mudināti. Vēl esmu novērojis, ka aizvien biežāk jaunie pāri grib apgūt kāzu valsi ar šova elementiem, lai īpaši sagādātu prieku viesiem. Parastais valsis jau šķiet garlaicīgs. Vairāk pārsteigt sevi un skatītājus – tāds ir uzdevums tiem, kuri vēlas dejot kāzās. Ierosmi dod ne tikai televīzijā redzētie šovi, bet arī internetā skatītie, kas notiek Amerikā, Krievijā un citur. Zinot šo valstu resursus, šovi patiešām ir iespaidīgi.
Taču dejas mākslu nevar apgūt uzreiz, pāris mēģinājumos. Vajadzīgs ilgs un pacietīgs darbs. Ne tikai šovi dažkārt rada maldīgo priekšstatu, bet tas ir cilvēku dabā – vēlēties visu sasniegt uzreiz, piemēram, labi dejot pēc pāris nedēļām. Cerības, ka sporta dejās sasniegumi būs tik ātri, ir maldīgi. Taču ne visiem šķiet, ka dejas māksla pie dejotāja atnāks kā tāda pašplūsma – ar smaidu, bez deju zālē lietiem sviedriem. Patiesībā daudzi labi saprot, ka dejas mākslas apgūšanā būs jālej sviedri un reizēm arī asaras, lai sasniegtu to, ko redzam televīzijā.
Esmu vaicājis profesionāliem dejotājiem, kāpēc viņi piekrituši piedalīties šovos, vai mācījuši tā dalībniekus. Pedagogi atbild, ka šovi viņiem devuši lielāku pazīstamību Latvijā un tad ir vieglāk sevi kā pasniedzējiem īstenot. Mairita Kaņepe
Komentāri