Pagājušajā nedēļā Saeimas Nacionālās drošības komisija (NDK) uz tikšanos bija uzaicinājusi Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru Edgaru Kotu, lai iztaujātu viņu par televīzijas darbu un izteiktu viedokli par to, kas un kā jārāda.
Deputātiem īpaši interesēja, kamdēļ televīzija tik daudz rāda ziņas par slikto, nevis par labo, it īpaši par labajiem darbiem, ko veic politiķi. Viņus var saprast, jo nav neko patīkami, ja visās malās rāda un stāsta, cik politiķi ir slikti un ka atkal nav izdarījuši vai arī ko aplamu ir izdarījuši. Lai gan politiskajā vidē pie mums ir pieņemts uz pārmetumiem nereaģēt un pretoties līdz pēdējam, masu saziņas līdzekļu uzmanības spiediens tomēr ir smags.
Kā jau tas šādās reizēs ierasts, citi masu saziņas līdzekļi un jomas speciālisti sāka saukt, ka šāda izsaukšana ir cenzūras mēģinājums. Arī šis viedoklis ir saprotams. Nav pieļaujama situācija, ka šaura Latvijas iedzīvotāju grupa slepus ietekmē masu saziņas līdzekli, kamēr vairumam — pārējiem pilsoņiem — jāskatās televīzija, ko daži spēcīgākie ietekmējuši. Būtu tikai apsveicami, ja plašāks cilvēku loks varētu iesaistīties televīzijas un citu masu saziņas līdzekļu satura veidošanā, nosakot tēmas, par ko vajag stāstīt, kā arī izvērtējot rezultātu. Tā būtu īsteni sabiedriska televīzija, uz kādas statusu formāli pretendē arī LTV.
NDK priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars norāda, ka LTV ietekmē sabiedrības noskaņojumu, savukārt no tā esot atkarīga valsts drošība. Ja
tas ir
pietiekams
paskaidrojums, lai sniegtu norādījumus, ko, kā un par ko LTV stāstīt, šādām vizītēm pie deputātiem būtu jāpakļauj visu Latvijas masu saziņas līdzekļu vadītāji. Ko tādu vismaz skaļā balsī neviens nepieprasa, bet LTV no politiķu ietekmes paglābties nespēj.
LTV ir statusa problēmas. Tā uzskata sevi par sabiedrisko televīziju, un tas nozīmē satura veidošanu sabiedrības interesēs. Taču prakse, ka politiķiem pārlieku interesē televīzijas saturs un tie tiešā vai netiešā veidā (piemēram, palīdzot vai nepalīdzot ar telpām, tehniku, finansēm) mēģina to ietekmēt, vairāk ir raksturīgi valsts televīzijai. Un, ja neviens neapstrīdētu to, ka LTV ir jābūt valsts televīzijai, nebūtu nekādu problēmu. Privāto masu saziņas līdzekļu īpašnieki var noteikt, kādu saturu un kad rādīt, arī Cēsu dome savā laikrakstā stāsta par sevi to, ko paši vēlas. Tāpat arī valsts, ja tai piederētu televīzija, varētu to kontrolēt no rīta līdz vakaram. Sabiedriskā masu saziņas līdzekļa loma ir cita — bet ko rādīt sabiedriskajā televīzijā? Cik no labā un cik no sliktā? Nav jau tāda mēra, kas pateiktu pareizo, realitātei atbilstošo sadalījumu.
Jautājums par negatīvajām ziņām ir vecs kā paši masu saziņas līdzekļi. Arī Latvijā ne reizi vien žurnālistiem pārmesta tiekšanās pēc negatīvā, pēc sensācijām, tādējādi radot iespaidu, ka viss ir slikti. Taču redakcijām ir tiesības veidot tādu saturu, kādu publika ir gatava pieņemt. Vienīgā regulācija var būt pašregulācija, pielāgojoties masu saziņas līdzekļu videi un priekšstatiem par publikas vajadzībām un vēlmēm. Šī ideja arī ir problemātiska, jo publika ne vienmēr vēlas to, ko tai, kā domājams, vajag. Kultūras raidījumu vietā vairums skatītāju izvēlas seriālus, analītisko pārraižu vietā — filmas ar šaušanu un kaušanos.
Sliktās ziņas masu saziņas līdzekļu saturā ir un būs. Lai kādi būtu to ilgtermiņa efekti, publikai tādu saturu pārdot ir vieglāk. Šādas ziņas arī labāk atbilst ļaužu gaidām par to, kas būtu stāstīšanas un rādīšanas vērts. Ja Valsts prezidents viesojas kādā pilsētā, tas interesē tikai Valsts prezidentu un šīs pilsētas iedzīvotājus. Savukārt, ja narkomāns cilvēku zvērīgi sagriež, tad tas ar savu neparastumu uz mirkli piesaista lielāku interesei. Šī loģika gan nenozīmē, ka slikto ziņu problēmas nav. Problēmu ir ļoti daudz, taču situācijā, kad žurnālistiem redakcijās ir jāstrādā kā strādniekiem pie virpas, taisot vienu sižetu vai rakstu pēc otra, neko labāku nevar gaidīt — saturs ir tāds, kāds tas veidojas pašreizējā vidē. Savukārt, ja žurnālisti varētu atļauties nedēļām vai pat mēnešiem strādāt pie viena materiāla, iznākums, iespējams, vairs nebūtu mērāms „labā” vai „sliktā” kategorijās.
Diskutējot par to, gan nākas atdurties pret atskārsmi, ka nav jau daudz cilvēku, kas par to būtu gatavi maksāt. Un te mēs nonākam pie tā, kāpēc vispār vajadzīgi sabiedriskie masu saziņas līdzekļi — tāpēc, ka tie nestrādā ar komerciālu aprēķinu un par savas darbības pamatu var izvirzīt noteikta līmeņa un veida satura radīšanu, kas saistošs plašām sabiedrības grupām. Satura veidošanu nosaka nevis vadības subjektīvs priekšstats, bet skaidri un visiem pieejami kritēriji par to, kas un kā jārāda un kāpēc.
Tomēr tie, kas šos kritērijus veido, nedrīkst būt politiķi, citādi sanāks tā, ka paši dej uz skatuves, paši ir izrādes režisori un paši pēcāk zālē aplaudē.
Komentāri