Latvijas simtgade daudzus rosinājusi darināt savu tautastērpu. Vieniem tas bija gatavs jau uz Dziesmusvētkiem, citiem tērps vēl tapšanas stadijā. Tie, kuri šo ceļu izgājuši, zina, ka būs grūti, ilgi un, galvenais, dārgi. Pērkot gatavu vai atsevišķas daļas pasūtot internetā, būs vieglāk, ātrāk un reizēm “dažas izdevumu pozīcijas” krietni lētākas. Ja tērpa darinātājs neizpauž, ka veicis īsāko ceļu, viss kārtībā, bet, godīgi atzinies, ka dārdzības dēļ apgājis vietējos meistarus, tiek kaunināts “no visām pusēm”.
Kā tad īsti ir – vai 21.gadsimtā vispār varam būt pilnībā tautiski, etnogrāfiski pareizi vai arheoloģiski precīzi? Cik ir speciālistu, kuri šo tēmu pārzina, ieskaitot dažādas pirmās brīvvalsts laika stilizācijas, arī sociālo kārtu – vienkāršo un turīgo iedzīvotāju apģērba atšķirības? Vai būsim nodevuši savu patriotismu, ja plānā maciņa dēļ tirdziņā bēdīgi paiesim garām krāšņam vietējā meistara darinājumam, bet internetveikalā nopirksim tālās zemēs gatavoto līdzīgu vai gandrīz tādu pašu mantu lētāk?
Janvārī sociālajos medijos izraisījās diskusija par rotu un dažādu apdares materiālu pasūtīšanu internetā. Satraucās amatnieki, eksperti un rokdarbnieces, sarosījās nacionālās simbolikas aizstāvji. Tika pārmests tiem, kuri uzskata, ka nav nepieciešams būt etnogrāfiski precīziem līdz molekulai vai atļaujas stilizēt it kā nemainīgas vērtības. Tautastērpa salikumu nianšu ir tūkstošiem, katram būs savs un pareizais, kā arī sakta būs sakta ne tikai tad, ja to darinājis latvietis.
Radiožurnālists Dzintars Tilaks atzīstas, ka bieži vien izmanto internetveikalu iespējas, lai iegādātos kaut ko noderīgu sev un dāvināšanai kolēģiem: “Cienu gan mūsējos, bet arī viņi jau sen mitoloģisko dvašu saktiņās neiepūš un dieviņu rudzos jau sen nav satikuši. Mēs dzīvojam pa vidu starp izvēlēm ar to naudiņu, kas nu ir.”
Vietējo meistaru darbi ir cienījami, taču tie ir nišas produkts, jo vienmēr būs dārgi. Tos diezin vai atļausies visa ģimene, pērk tie, kuriem svarīgs autentiskums, kā arī pietiekami daudz brīvo līdzekļu un brīvā laika, lai pirktu iekārtas, materiālus un gatavotu pašrocīgi vai arī apmaksātu amatnieka darbu.
Rotu māksliniece, stikla pērļu meistare Laura Šmideberga, kuras darinājumi reizēm nopērkami arī Cēsīs, analizē situāciju no amatnieka skatupunkta: “Jo vairāk cilvēki pirks šādas lietas no Ķīnas, jo vairāk vietējiem meistariem nolaidīsies rokas, un senie amati izzudīs. Pirms izteikt spriedumus par roku darba cenu adekvātumu, būtu vērtīgi iedziļināties un saprast, cik gadu meistars ir apguvis amatu, cik maksājuši viņa darba instrumenti, materiāli, cik laika ieguldīts, vēsturisko prototipu izpētot vai radot jaunu dizainu, un cik laika pagājis izgatavojot. Sakta ir greznumlieta, nevis nepieciešamības prece, un katram ir tiesības par savu darbu prasīt tik, cik uzskata par vajadzīgu. Cilvēki drīkst par savu darbu saņemt cienīgu samaksu arī tad, ja jūs nevarat atļauties būt viņu klients.”
Pilsētu un novadu svētkos piedalās simtiem meistaru, kā arī simtiem tirgotāju, kuri pārdod kāda darinājumus ar vismaz 70 procentu uzcenojumu. Vieni turpat uz vietas vēl kaut ko gatavo, pircējs jūtas pārliecināts, ka iegādājies īstu mantu. Citi savukārt, acis nemirkšķinot, iestāsta, ka paši taisījuši un, lūk, “jums piedāvājam simtprocentīgi autentisku”, bet patiesībā no tās pašas Ķīnas vien ir. Pircējam tādos gadījumos jābūt gudram, lietpratīgam un neietekmējamam. Katrā tirdziņā gadās kāds meistars vai tirgotājs, kurš nobiedē potenciālo pircēju, skarbi un strikti paskaidrojot, kā pareizi jāvalkā tā vai cita tautastērpa piedeva, kur jāatrodas jostas mezglam, cik centimetru no kakla jāsprauž sakta un kā izjuks “harmoniskās struktūras”, ja tā nedarīsiet.
Rokdarbniece un žurnāliste Anitra Tooma liek aizdomāties, vai patiesi tautiskais gan ģeogrāfiski, gan tehniskajā izpildījumā ir vietējais: “No kurienes 12.gadsimtā kauri gliemežvāki pie mums nokļuva? Un bronza, un indigo krāsa – viss no austrumiem. Tagad arī brunčus auž no Jaunzēlandes aitu vilnas un krāso ar ķīmiskajām krāsām, kreklus šuj ar mašīnu, dziju vērpj ar mašīnām, ne vārpstiņām.”
Arī mākslas zinātniecei Baibai Magdalēnai Eglītei ir viedoklis par rotu praktisko izmantošanu: “Šodien karavīrs nesasprauž kreklu ar pūces saktu. Kāpēc es nevaru saspraust savu tērpu ar etrusku rotadatu? Svarīgi, vai man patīk un ir materiālu saderība.”
Jāpiekrīt etnogrāfes un vēsturnieces Anetes Karlsones teiktajam, ka, iespējams, “pareizā” tautastērpa kritēriji mūsdienās ir novecojuši un pienācis laiks šo jautājumu risināt kopīgā publiskā diskusijā. Un, protams, ļaut tautastērpam dzīvot, attīstīties, mainīties un to valkāt ne tikai Dziesmusvētkos.
Komentāri