Šonedēļ Cēsīs norisināsies Latvijas Tautas frontes Cēsu rajona nodaļas 20 – gades pasākumi. “Druva” vaicāja sociologam, pētījumu centra “Latvijas fakti” direktoram Aigaram Freimanim un politologam Jānim Ikstenam, vai Tautas frontes izveidošanos var vērtēt kā fenomenu.
“Nenoliedzami, tas bija fenomens. Taču, ja mēs paskatītos vēl senāk, apmēram desmit gadus pirms Tautas frontes dibināšanas, arī tā laika norises šķiet neiespējamas. Fenomenu bieži vien rada situācijas un apstākļi, kas tajā mirklī ir aktuālas sabiedrībā, politikā, ekonomikā. Tolaik bija Padomju Savienības ekonomiskā, politiskā un militārā sabrukuma priekšvakars. Tas bija brīdis, kad varēja pamosties un realizēties tautas sapnis un ilgas par Latvijas brīvību, kas daudzu cilvēku apziņā un atmiņā bija dzīvs. Tajā mirklī tas varēja kļūt par īstenību, un to ļoti ātri uztvēra liela sabiedrības daļa, kas iesaistījās Tautas frontē.
Vienu laiku Tautas frontē bija vairāk nekā 200 000 dalībnieku. Pašlaik visā partiju sistēmā kopumā, manuprāt, ir labi ja 25 procenti no šī skaita,” vērtē A. Freimanis.
J. Ikstens atzīst, ka cilvēku dalība Tautas frontē bija nozīmīga, tāpat kā tās darbība, tomēr politologs uzsver kādu niansi, par ko reti aizdomājamies. “Ir gan tiešas, gan netiešas liecības, ka šī visnotaļ būtiskā organizācija tās pirmsākumos nebija tāda pašiniciatīva, kā par to šobrīd tiek runāts. Ir zīmes, kas liek domāt, ka tā bija komunistiskās partijas kontrolēta iniciatīva. Var salīdzināt, kādas grūtības izbaudīja Latvijas neatkarības kustība tās darbības pirmajos gados. Piemēram, tā nevarēja atrast telpas, kur rīkot kongresu, bija grūtības arī laikraksta izdošanā. Turpretī Tautas frontes kongress notika Politiskās izglītības namā un laikrakstu varēja drukāt Preses namā. Tās ir dažas netiešas zīmes, ka Tautas fronte sākotnēji bija politiski akceptēta. Taču nedomāju, ka tas kādā veidā mazina Tautas frontes nozīmi,” skaidro J. Ikstens, atzīstot, ka Tautas fronte parāda arī to, ka masu kustība ilgstoši nevar tikt savaldīta.
Vaicāts, vai arī mūsdienās cilvēki varētu mobilizēties līdzīgi kā pirms 20 gadiem, A. Freimanis vērtē: “Ja rastos tāda situācija, nenoliedzami, tas būtu iespējams. Nav šaubu arī par to, ka ir tāds kā sociālais pasūtījums uz šādām norisēm. Cilvēkiem ir milzīga vēlme piedalīties pasākumos, kas veicina pašapziņu, kas pacilā. Šādi pasākumi cilvēkus emocionāli uzlādē un tas ir būtiski.” Kā nesalīdzināmu, tomēr piemēru cilvēku aktivitātei un vēlmei piedalīties pasākumos sociologs min dažādus sporta svētkus, kā arī politiskākas aktivitātes, piemēram, lietussargu revolūciju.
J. Ikstens uzskata, ka mūsdienās tik daudz cilvēku nespētu mobilizēties kādai aktivitātei: “Nav vairs vienojošās, lielās idejas. Domāju, ka normālos apstākļos diez vai ko tādu piedzīvosim.”
Komentāri