Uzreiz piesakos, ka esmu gatava pārmetumam par plaši atzītu teoriju trivializēšanu, tomēr arī man ir savas vājības un viena no tām – saskatīt līdzības tikpat kā nesalīdzināmās lietās, parādībās un notikumos. Ik dienu tiekam pārpludināti ar informāciju, ziņām, norādēm, ar tā saucamo “ārvalstu pieredzi” vai notikumiem “tepat kaimiņos”, kas kā Amazones upe gāž nost no kājām, jo ar šiem jaunumiem cenšas aizvien vairāk mūs satriekt un varbūt pat aiznest līdzi savas pārliecības straumei. Tāda ir mūsdienu cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļa, ko vairs neapturēt un neizdzēst. Efektīvākais līdzeklis veselā saprāta saglabāšanai ir jau daudzkārt plašsaziņas līdzekļos pieminētās medijpratības skološana. Ne tikai vairs kā studiju kurss “jaunajai un tuvāko nākotni veidojošajai” paaudzei, bet arī skolēniem, pavisam elementārā līmenī – pat bērnudārzniekiem. Un līdztekus tikpat svarīgi šajā mācību solā ielikt arī vecāko paaudzi. Viņu, nenoliegsim, ir gana sabiedriskās domas formēšanā.
Tomēr par mācībām – šķirot, vērtēt un analizēt burtiski zem deguna pasviesto informāciju ir cita tēma, kurai jau esam pieskārušies un neizbēgami nāksies runāt vēl un vēl. Es šoreiz savā dienišķajā mājupceļā pēc sarunu un avotu meklēšanas kārtējā maratona aizdomājos, kā dažādu ziņu pienesēju, informācijas avotu, ideju paudēju mērķi sasaistās ar cilvēka iekšējo vajadzību pēc mistiskā un līdz galam neizprotamā dzīvē. Manuprāt, tiešām pilnīgi visos cilvēkos šī vajadzība ir, tikai pastāv atšķirības, kā ļaujam tai izpausties. Nenoliegšu, arī man – cilvēkam, kurš, no vienas puses, ir gatavs ar beznosacījuma uzticību nodot sevi mediķa vai pedagoga profesionālajā uzraudzībā, ir tikpat svarīgi sadzirdēt detalizētu izklāstu un līdz smieklīgām niansēm smalku skaidrojumu, kas notiek ar maniem orgāniem, asinsvadiem vai arī mācībās ar kognitīviem procesiem manī. Līdztekus tam ir akūti nepieciešams kaut kas, kam ticēt, uz ko paļauties, ar ko izskaidrot neizskaidrojamo. Tā tas bijis senčiem, kuru risinājumi – teikas, mīti – kādam šajā laikmetā var šķist tikai un vienīgi smieklīgi. Tomēr tajā brīdī un situācijā tas zināmā mērā bija balsts stabilai dzīves sajūtai.
Un arī tagad cilvēkam šie neizskaidrojamie sakarību elementi ir vajadzīgi, lai dzīvotu harmoniski, lai nekristu panikā par visu, nesaprotot, kādēļ un tieši kā tas viss ar mani, man apkārt notiek. Lai neradītu apziņas pārslodzi. Viens gan – šodien mēs esam sākuši izvēlēties krietni atšķirīgākus ceļus, kur šo savu misticisma vajadzību remdēt, kā arī vērtēt, vai izvēles mums pašiem nāk vai nenāk par labu. Kādam der gadu tūkstošus pārdzīvojušo reliģiju ceļš, kādam – arī tikpat senu akmens vibrāciju un spēka punktu meklēšanu. Kas tik vēl ne. Taču tas, kas pēdējā laikā arvien biežāk (iepriekš valstiski politisko norišu šķetināšanā, tagad arī pandēmijas kontekstā) parādās, ir sakarību kā puzles veidošana teju nesaliekamajās parādībās un visur aizdomīgo sakritību ievērošanā. Runājot par “Covid-19”, ļoti bieži tiek piesauktas sazvērestības teorijas, man gan pat negribētos tik asus vārdu izmantot. Tā ir neapmierināta vēlme pēc neizskaidrojamajām sakarībām. Pirms pārdesmit gadiem kā haosa teorijas elements parādījās “tauriņa efekts” – pietiek tauriņam savicināt spārnus Austrālijā, lai otrā pasaules malā tiktu ietekmēts tornado virziens. Jā, mēs visi esam kaut kā nebūt saistīti un mūsu izvēles ietekmē citus sīkus procesus, līdz kādā brīdī nonāk līdz lielajiem pavērsieniem. Tomēr – vai tiešām ir vērts sevi ielikt šajā gultnē un tamdēļ bīties no šodienas risinājumiem?
Komentāri