Informāciju, ka vienā no pārtikas veikalu tīkliem pērn četrkārt palielinājies nocenotās pārtikas pieprasījums (gada laikā pārdoti divi tūkstoši tonnu pārtikas ar pēdējās dienas derīguma termiņu), tā palīdzot pircējiem samazināt ikdienas tēriņus un izdarīt atbildīgas izvēles, uztvēru ar dalītām jūtām.
Iespēju iegādāties šādus produktus izmanto teju puse pircēju jeb 49%. Domāju, reti kurš dodas pie nocenoto preču stenda, vērtējot, ka, iegādājoties šos produktus, samazinās pārtikas atkritumus. Lielākoties preci iegādājas, jo tā ir vairākkārt lētāka nekā svaigā. Protams, tas, ka pārtika nenonāk atkritumos, ir papildu pievienotā vērtība, bet ne galvenā pircēja motivācija. Ne mazums cilvēku nevis vispirms izdomā, ko vēlas ēst pusdienās vai vakariņās, bet paskatās, kas veikalā nocenots, lai tad izlemtu, no kā pagatavot maltīti. Tieši tāpat daļa cītīgi seko cenu akcijām, lai maltītes pagatavošana nebūtu nesamērīgi dārga.
Ņemot vērā, cik lielu daļu ienākumu ģimenei jāatvēl pārtikai, nav pārsteigums, ka tieši šajā pozīcijā cilvēki domā, kā ietaupīt. Es gan būtu priecīgāka, ja pārtikas veikali pircējiem ļautu ietaupīt, neuzliekot tik pārmērīgu uzcenojumu. Tad pircēji to varētu iegādāties, negaidot pēdējās dienas termiņu. Un domāju, ka tad arī daudz mazāk produktu nonāktu līdz brīdim, kad tiem tūlīt, tūlīt beigsies termiņš. Savukārt, ja tomēr produkta realizācijas termiņš tuvojas beigām, vajadzētu būt dažādiem valstiski noteiktiem veidiem un iespējām, kā preci nodot labdarībai.
Bet vēl viena lieta, par ko man jādomā, – kāpēc veikalā preču ir tik daudz vairāk par pieprasījumu. Protams, nevienu vakarā nesajūsmina tukši veikalu plaukti. Tomēr tas norāda, ka pārtiku neizmetīs. Diemžēl Latvijā trešdaļa pārtikas nonāk atkritumos, bet pasaulē līdz pat 40%, liecina Pasaules Dabas fonda aplēses! Kad pirms kāda laika avīzei gatavoju rakstu par pārtikas atkritumu problēmu, man likās tik neloģiski, ka mēs izmantojam dabas un cilvēkresursus, lai pagatavotu noteiktu produkciju, bet pēc tam to izmetam.
Iedomājos, ka es pazīstamiem teiktu –pagatavoju vakariņas un tās izmetu. Tas, visticamāk, ļoti izbrīnītu, un saprotams būtu arguments – ja neēd, tad kāda jēga gatavot. Bet ikdienā pārtikas nozarē tieši tā notiek katru dienu – daļa saražotās pārtikas nemaz nenonāk uz ģimenes galda. Un tā, kamēr vieni domā, kā nopirkt pašu nepieciešamāko, citi nopērk pārāk daudz un pēc tam vienkārši to izmet. Tā dzīvojam.
Komentāri