Vai taupība atgriežas kā modes lieta, ne vairs nepieciešamība? Diezin vai tie jaunie cilvēki, divdesmit un trīsdesmitgadīgie, kas rada sava veida “jauno strāvu”, aizvien apdomīgāk izvēloties pirkumus, gan lietas, gan produktus, to dara finansiālu apsvērumu dēļ.
Pirms gadiem piecdesmit mana vecāmamma no ieskābušas šķidrās piena putras cepa pankūkas, bet, ja bija iekaltusi maizīte, no tās kopā ar ābolu zapti gatavoja garšīgāko saldo ēdienu. Pirms gadiem trīsdesmit cilvēks, ja bija izdevies tikt pie laba un glīta zābaku pāra, to nesa pazolēt un pat atsvaidzināt krāsu pie kurpnieka sezonas četras, piecas. Un tad sākām dzīvot aizvien labāk. Ja nu tomēr nevarējām atļauties dārgas kūkas un smalkas kurpes, maizi un vismaz “otrās rokas” teicamus apavus pirkt jau varējām. Pamazām arī tagadējie sešdesmit, septiņdesmitgadnieki sāka aizmirst savu vecmāmiņu receptes un pašu jaunības dienu paradumus. Kāpēc no neapēstiem makaroniem cept pankūkas, ja miltu un olu cena kabatu nespiež? Kāpēc vecās kurpes nest piecas reizes labot, ja lētāk iznāk nopirkt jaunas?
Mums, tiem, kuriem taupību iemācīja trūkums – gan naudas, gan pašu preču -, nav viegli saprast, kāpēc vērts par mazbērnu saplēsto džinsu lāpīšanu maksāt piecus eiro, ja par septiņiem var nopirkt gluži jaunas bikses. Tiešām, praktiskus ieguvums pašai ģimenei grūti saskatīt. Taupīšana vairs nav vienas mājsaimniecības ieguvums. Vai tas ir solis tālāk – ieguvums sabiedrībai? Laikam gan. Protams, ir vispārzināms, ka patēriņš virza ekonomiku un pakārtoti – sabiedrības attīstību. Tomēr aizvien vairāk jūtam – saprātīgs patēriņš. (Laikam būtu bezgaumīgi atkārtot nu jau visā pasaulē oficiāli atzīto patiesību par dabas resursu saudzēšanas nepieciešamību un vides saglabāšanu.)
Un te nu rodas tāds savdabīgs taupības saskarsmes punkts – vecākās paaudzes piespiesti apgūtais ar jaunās paaudzes apzināti pieņemto. Lai mums izdodas to stiprināt un pilnveidot!
Komentāri