Nabadzīgai valstij nevajag miljonāru par ministru, jo acīmredzot ļoti bagāts cilvēks dzīvo bezgala tālu no ikdienas dzīves. Veselības ministrs Guntis Belēvičs, iespējams, pat nenojauš, ka Latvijas iedzīvotāji lielāko tiesu veselības aprūpes pakalpojumus par pilnu samaksu pērk tādēļ, ka grib dzīvot, jo var nesagaidīt valsts apmaksāto izmeklējumu vai operāciju. Iespējams arī, ka ministra kunga agrākā darbošanās farmācijas biznesā ir veidojusi vienkāršu izpratni par dzīvi – galvenais arī veselības aprūpē ir bizness, tādēļ maksas pakalpojumu sniedzējiem jādod iespēja nopelnīt pēc iespējas vairāk. Jebkurā gadījumā ministra ideja par to, ka tiem cilvēkiem, kuri kaut reizi veselības aprūpē izmantojuši pilnās maksas pakalpojumu, turpmāk valsts daļēji apmaksātie pakalpojumi būs liegti – tā teikt, ja esat tik bagāti, ka varat atļauties maksāt, tad turpmāk valsts naudiņu netērējiet – ir melnā humora vērta. Maz ticams, ka šī ideja valdībā un Saeimā tiks nopietni apspriesta, un vēl mazāk ticams, ka tā varētu tikt pieņemta. Tiesa gan, ministra pirmajos darba mēnešos pavīdēja cerība, ka Guntis Belēvičs kaut ko varbūt mainīs uz labu, jo ir tik bagāts, ka īpaši ne no viena nebaidās un drīkst atļauties teikt un darīt to, ko lielākā politiķu daļa nevar. Miljonārs, kurš zaudē darbu valsts pārvaldē, bez maizes nepaliek atšķirībā no daudziem partiju biedriem un atbalstītājiem, kuriem bez politiskās vides atbalsta neko daudz nopelnīt neizdotos. Tomēr izrādās, ka teiciens par to, ka profesija uzliek savu zīmogu, ir spēkā joprojām, un ministra biznesa pieredze un bagātība neļauj saskatīt to dzīvi, kuru dzīvo lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa.
Savukārt par to, vai valstij vienmēr ir vajadzīgi arī izglītoti juristi ar doktora grādu, lika domāt saruna LTV1 ar Zolitūdes traģēdijas Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju Ringoldu Balodi. Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis bijis gan Tieslietu ministrijas departamenta un Reliģisko lietu pārvaldes direktors, gan Uzņēmumu reģistra vadītājs un valsts galvenais notārs. Tie ir tikai daži amati un pienākumi, kurus ir pildījis vai pilda jurists Balodis, kura mājas lapā ierakstītais moto ir: “Panākumi atkarīgi no neatlaidības un mēģinājumu skaita.”
Saruna par Zolitūdes traģēdiju, tās cēloņiem un atbildīgajiem, manuprāt, skaidri parādīja, ka vismaz vienā jautājumā Baloža kungam viss ir skaidrs jau no paša sākuma – morāli un politiski vainīgi ir vienīgi un tikai “Vienotības” politiķi, bet, piemēram, Nils Ušakovs nu nekādi notikušajā nav vainojams, par spīti tam, ka komisija tomēr bija spiesta nosaukt arī viņa vārdu. Par to, ka savulaik Saeimā neviens deputāts nebalsoja pret to, ka visa atbildība būvniecības jautājumos tiek uzlikta tikai pašvaldību pleciem, Baloža kungs vispār lāgā negribēja runāt, jo ir taču skaidrs, ka Saeimā nebija tikai “Vienotības” politiķi. Protams, “Vienotība” šobrīd nav mīļa vēlētājiem un pati to ir nopelnījusi ar saviem darbiem un attieksmi daudzos jautājumos, bet censties padarīt tās politiķus par vienīgajiem un galvenajiem morāli un politiski vainīgajiem ir vismaz nenopietni. Kopumā jāteic, ka Baloža kungs gan neprata vai negribēja izskaidrot, ko nozīmē morālā un politiskā atbildība un kāpēc premjerministra Valda Dombrovska atkāpšanās nenozīmēja tādas atbildības uzņemšanos. Tas, ka viena partija karo pret otru, nav nekas jauns, un bieži vien šiem cīniņiem nav lielas saistības ar patiesību. Tāpat nav jaunums, ka partija “No sirds Latvijai”, lai gan sevi uzskata par vienīgajiem godīgajiem cilvēkiem un Latvijas patriotiem, “Saskaņu” tomēr brīžiem uzskata par mazliet labāku nekā citas partijas. Ar centību tiešām var panākt daudz, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja moto sevi ir attaisnojis, un, visticamāk, Saeimas deputāti draudzīgi apvienosies “Vienotības” kritizēšanā, īpaši neiedziļinoties citu partiju morālajā un politiskajā atbildībā par Zolitūdes traģēdiju.
Komentāri