Tas laikam bija 2007.gads. Uz tikšanos ar toreizējo izglītības ministri Baibu Rivžu Cēsu kultūras nama zālē bija pulcināti Cēsu rajona izglītības darbinieki, lai par jaunāko izglītības lauciņā, arī izglītības darbinieku algu jautājumu, dzirdētu no pašas ministres mutes. Toreiz vēl ļoti moderna bija izskatāmo jautājumu vizuāla demonstrēšana uz lielā ekrāna, varbūt tādēļ spilgti atmiņā palika tajā redzētās shēmas un grafiki, kuri pedagogiem solīja algu kāpumu, kas nodrošinātu darbam atbilstošu un cienīgu atalgojumu. Ja tolaik sastādītie grafiki būtu realizējušies dzīvē, jau 2012. gadā pedagogiem par likmi vajadzēja saņemt ap 500 latiem jeb 700 eiro. Baibu Rivžu amatā drīz vien nomainīja cita ministre, un skaistie grafiki izrādījās vien “sapņojums īss”.
Tālāk jau viss pēc ierastas shēmas: solījumi, sapņi, pamošanās īstenībā, kurā atskan tik pazīstamie vārdi: “Naudiņas nav, vēl jāpaciešas, jūs taču varat vēl kaut kā iztikt, paskat, arī kultūras darbinieki, mediķi ciešas, un, galu galā, jūs taču strādājat misijas vārdā, par to samaksu prasīt vispār nepienākas!”
Arī tagad, pēc 12 gadiem, nekas nav mainījies. Viena izglītības ministra solītais algu paaugstināšanas grafiks neskaitās, kad pie ministrijas vadīšanas nonācis cits. Nožēlojami… Nezinu, kā tagad jūtas visi apmuļķotie. Patiesībā jau laikā, kad valstī vidējais atalgojums sasniedzis ap 1000 eiro mēnesī, tiem 2022.gadā (!) solītajiem 900 eiro par likmi vajadzēja nekavējoties būt jau tagad, šodien, 2019. gadā, un arī tad nekas nebūtu pārmaksāts. Kā lai pieņem, ka nebūs pat to 750? Laikam jau “vecā gvarde” pie tā pieradusi, pakurnēs, pašausmināsies un vilks to vezumu tālāk, bet cik ilgi izliksimies neredzam, ka vīrieši un jauni cilvēki par tādu atalgojumu strādā (visu cieņu tiem, kas to dara!) vien ar izņēmumiem, kad pieejami vēl kādi bonusi, īpaši apstākļi vai nosacījumi, jā, arī tās pašas jau pieminētās misijas vārdā.
Kad ģimenē grūti un vecāki saka – naudiņas mums tam nav -, bērni parasti saprot, paciešas. Labi un gādīgi vecāki solījumus atceras un tur. Bet, ja bērni redz, ka vecāki, kuriem nav naudiņas bērna divritenim, ekskursijai, citām vajadzībām, atļaujas jaunākā izlaiduma tālruni, ekskluzīvu atpūtu nedēļas nogalē, dārgas dāvanas izdevīgiem draugiem, kaut kas ļoti būtisks ticības, uzticēšanās un ģimenes saišu stiprināšanā tomēr pazūd neatgriezeniski.
Ir sapņi, no kuriem pamostoties, var teikt: “Cik labi, ka tas bija sapnis!” Šoreiz nav tas gadījums. Jautājums – kāpēc un cik ilgi izglītības darbinieki ticēs sapņos dzirdētajiem solījumiem un kas jādara, lai sapņi neizgaistu līdz ar tajos redzētajiem “varoņiem”.
Komentāri