Tad nu tā – šī dieniņa, rītdieniņa, un tad dārzam jābūt izravētam. Lai tad līgotāji brīnās par čaklo saimnieci un varenajiem burkāniem, gurķiem, kāpostiem, kartupeļiem vagās. Gribas jau palielīties, bet, ak, manu pasaulīt, ja viss notiktu pēc cilvēka prāta, cik skaista gan būtu dzīve!
Šodienas cilvēkam kaut ko izaudzēt nav problēmu. Ja ko nezini, pajautā internetā, uzreiz dabūsi padomus. Bet ar dārzeņiem kā ar cilvēkiem, tad jūtas neēduši, tad pārēdušies, un reti kad ir labi. Vecos laikos bija daudz vienkāršāk, aizgāja uz kūti, uzlēja vircu, un viss auga, neniķojās.
Tagad jāmeklē virtuvē kas gards un barojošs. Raugs, milti, kas vairs neder, banānu, kartupeļu mizas, svaigu zivju atliekas… No kaimiņa var aizņemties pelēko zeltu vai, vienkārši sakot, pelnus, var nezāles saraudzēt, un nav jātērējas par mēslojumu. Piliens joda lejkannā, un tomāti aug griezdamies. Tā dara zaļi domājošie, pašpietiekamie, un viņiem negadās kā tiem, kuri nopirkuši Latvijā ražotu granulu mēslojumu, kas smaržo pēc suņu barības. Dažai dārzniecei suns to apēdis, kamēr pagriezusi muguru, citai pa nakti izkašājis visu sastādīto un pamielojies. Līdzīgs negals ar zivju miltiem, pamēslo augus, bet kaķis domā, ka nu tik būs zveja, un liek lietā ķepas, lai tiktu pie loma.
Lietus nolijis, lai tik aug. Ja kādudien saule pārlieku cepinās, gan jau arī mazās nezālītes pratīs kaut bišķi pasargāt. Bet… kāpēc tas, kas garšo cilvēkam, tik ļoti iet pie sirds maziem mošķīšiem. Vai tad ārpus dārza barības nepietiek? Nē, viņiem, redz, kārojas gurķu lapiņu, pupu ziediņu.
Kā pasargāt to, kas audzēts ne jau kaitēkļu galdam, padoms jāmeklē feisbukā. Un tikai nekādas ķīmijas, dusta un dihlofosa paaudze arī izvēlas videi un pasaulei draudzīgus pretlīdzekļus.
Pret baltblusiņām palīdz kanēlis, var arī uz katras lapiņas uzsmidzināt alu. Kā smaržos siltumnīca! Par laputīm stāstu ir daudz. Arī par to dzīvi. Skaidrs, ja ir skudras, būs laputis. Skudras par tām rūpējas, pretī saņemot utu saldos izdalījumus. Ja laputīm nav, ko ēst, skudras palīdzēs pārvietoties uz jaunām augu lapiņām. Lūk, sadarbība, līdzdarbība vienam mērķim – labai dzīvei. Tātad jāsāk ar skudrām. Tām nepatīk mitrums. Skudru ceļu var aizšķērsot ar kanēli, ķiplokiem, pētersīļiem, kliņģerītēm, arī citronu un apelsīnu mizām. Ja žēl čaklo rušinātāju, tās var pamielot ar ko saldu, kaut vai cukurūdeni, kad saime sanākusi, savākt un aiznest kur tālāk. Lai dzīvo laimīgi! Tikai ne manā siltumnīcā.
Pret laputīm var mēģināt uz augiem izsmidzināt cukurūdeni, ķiploku ūdeni, tos var apkaisīt ar pelniem. Sarkanpangu laputīm nepatīkot izžāvētas kartupeļu mizas.
Bet kādi tik vēl nav kaitēkļi! Jāsēž dārzā un jāgaida kāpostu baltenis, un jāgatavo etiķūdens…. Pretī rāpo kolorado vabole, vadziņu atstājis zemesvēzis, kurmis izcēlis kabačus, bet kartupeļiem pāri pārskrējusi stirna… Stārķis staigā pa dārza malu. Šķiet, šovasar maijvaboļu kāpuru augsnē nav, var cerēt, ka, tos meklēdams, neizraustīs sīpolus.
Sanāks līgotāji, priecāsies, ka viss aug, būs raža. Nodziedās kādu dziesmu, pabradās ušņas. Gan jau vēlāk par to tiks arī viņiem. Bet veikalā plaukti pilni, izvēlies, ko vēlies, un kanēli, sodu, raugu izmanto gardai plātsmaizei, nevis cīņai ar kaitēkļiem, mēģinot ko izaudzēt. Tās tādas nogurušas pirmsjāņu pārdomas. Skaidrs, ka kaut kas izaugs un kā parasti visa pietiks, un gan jau arī paliks pāri. Ja ne rudenī, tad nākamajā pavasarī gan.
Komentāri