It kā ikdiena esot palikusi rimtāka, bet nekādi neizdodas tikt līdzi tam, kas notiek tepat Latvijā. Tik strauji sen gadus nenotika tādas būtiskas pārmaiņas. Pasaule un dzīve piespiež reaģēt ātri. Ja laikā neiznāksi uz starta, dzirdot šāvienu, būs par vēlu. Tā nu atliek vien būt gatavībā, zināt, ka tūlīt, tūlīt kas mainīsies. Un ziņas noveco tik ātri, ka tad, kad lasi, daudz kas jau ir citādi. Ja viens sēdi mājās, uztraukums, ka kaut ko sev nozīmīgu palaidīsi garām, mazāks, bet, ja jāiet uz darbu, bērni mācās skolā, vēl pievakarē īsti nesaproti, ko nesīs rītdiena.
Valstī pieņemto lēmumu ātrums atkarīgs no ātruma, ar kādu vīruss noķer iedzīvotājus. Gribētos jau, lai valstsvīri kustētos ātrāk par ļaundari. Lai skaidri zina un arī iedzīvotājiem pasaka – kas un kā jādara. Tie, kas ciena humoru, var pasmīkņāt, kā tie, kam esam uzticējuši tiesības lemt, brīžam uzvedas kā bērnudārznieki smilšu kastē. “Negribu, nedarīšu! Lai dara pats! Viņš melo! Viņš ir slikts, viņš muļķis!” Ja ne tieši tādiem vārdiem, tomēr ne jau smalkiem sinonīmiem valstsvīri apvelta cits citu. Kā nu ir, tā jādzīvo. Radošums gan darbos, gan domās šoreiz jānoliek malā.
Decembrī SKDS aptaujā 51 procents iedzīvotāju atzinuši, ka nākotnē raugās ar cerībām, bet 40 procenti ar bailēm. Savukārt 2015.gada nogalē 61% iedzīvotāju nākotnē raudzījās ar cerībām, bet tikai 27% atzina bailes. Rītdiena, lai ko arī sola ekonomisti, politologi vai horoskopi, bažas rada vienmēr. Arī par labo un skaisto, kas gaida un par ko zinām, ka tas patiešām notiks, sirdī tomēr bažījamies, baiļojamies. Tāds vienkārši cilvēks ir.
Pēdējos gados esam pārāk pieraduši, ka tik daudz kas notiek, kā vēlamies, ka varam darīt, kā gribam, ka katrs pats vislabāk zinām, kā pareizi, kas pašam visnoderīgākais, piemērotākais. Tas labi – cilvēks domā par sevi, negaida, ka citi ko dos vai darīs viņa vietā. Vien aizmirst, ka apkārt arī ir cilvēki un sabiedrībā visi esam saistīti. Dzīvojot blakus, tas, kurš nākotnē raugās ar cerībām, ietekmē to, kuram rītdiena rada bailes, un otrādi. Viens bez sejas maskas sabiedriskā vietā, pats nezinot, var uzdāvināt vīrusu kādam svešniekam. Gluži kā tā karote darvas samaitā medus mucu, viens var inficēt ģimeni, kaimiņus, draugus.
Lai kā gribētu daudz kam neticēt, nepiekrist, dzīvojam sabiedrībā, un te ir savi noteikumi. Ne visi ierakstīti likumu ruļļos. Interesanti, kad viss šis trakums beigsies, kā pasaulei paši stāstīsim par šo laiku, kādi bijām, kā rīkojāmies. Un kāds stāsts tiks nodots pašai jaunākajai paaudzei. Vēsture veidojas šodien. Un katrs esam tajā iesaistīti. Gan tie, kuri par nākotni lolo cerības, gan tie, kam bail.
Komentāri