Rakstot avīzei, nākas aktīvi sekot sabiedrības aktivitātēm un kultūras norisēm, steigt paziņot par notikumiem, cik vien ātri var, taču brīžiem liekas, ka laikmets kā ātrvilciens aizsteidzas garām, atstājot cilvēku uz perona. Tie nav pārsteigumi zinātnes un tehnoloģiju jomā, bet gan mākslā, kur ik palaikam nākas skatīties uz it kā apģērbto, bet tomēr pliko karali.
Ikgadējā Purvīša balvas izstāde. Zāles centrā melna un spīdīga izlietotās motoreļļas peļķe. Tas esot Ata Jākobsona darbs “Dark Matter” – Tumšā matērija. Nu labi, lai būtu… Oriģinalitāte, pirmreizīgums. Nevienam iepriekš nav ienācis prātā izmantot šādu vielu, neviens iepriekš nebija pamanījis, cik jauki tajā atspīd apkārtne un, šajā gadījumā, pārējie izstādes darbi. Mākslas darbs ir tik īpašs, ka apkārt norobežojums un brīdinājums neiekāpt un netaustīt. Un vēl dežurante blakus, kas pieskata. Protams, kas paliks pāri, ja visi gribēs pieskarties mākslai?
Tiktāl labi, bet visi, kam bijusi saskare ar automašīnas remontiem, zina, kas ir izlietota motoreļļa. Tā smird. Un kā komentāros Facebook vietnē raksta izstādes skatītāji, tad: “Tā ir viena no kancerogēnākajām vielām pasaulē, ar to rīkoties drīkst tikai speciālisti, turklāt, ievērojot visus drošības pasākums. Pats mazākais, tas ir klajš darba drošības tehnikas pārkāpums, es teiktu, ka tas ir slepkavības mēģinājums.” Un vēl: “Es kā reiz nupat biju uz lekciju par to, kas mākslā ir mūsdienīgi un kā būtu jāstrādā. Sapratu, ka labāk palikšu “vecmodīga”.”
Reiz jau mākslā bijušas graudu kaudzes, lopu kautķermeņi, žāvēta gaļa, kūtsmēsli un kas tik vēl ne. Ja māksla ir indīgā peļķe, kādu mazākā lielumā var redzēt mehāniskajās darbnīcās un “šrotos”, kur izjauc mašīnas, tad pats jēdziens “māksla” ir sācis degradēties.
Vēl viens piemērs. Mīļā jaukā Rīga rotāta ar pilsētas mēra sveicienu 8.martā – naivs plakāts ar sieviešu un vīriešu siluetiem, ko paši rīdzinieki komentēja šādi: “Vīrieši – bruņinieki, kosmonauti, mūziķi un biznesmeņi – sveic sievietes (acīmredzot visas dejotājas) Sieviešu dienā. Braucu garām šādam plakātam un nodomāju, kas par “dārgu” daili…”
Trīs lietas, labas lietas jeb “kronis visam” ir izrāde “Tuvā pilsēta” Latvijas Nacionālajā teātrī ar spīdzināšanas ainām, uz ētikas trauslās robežas balansējošiem skatiem un tekstiem. Piedod, Teātri, bet ar šādu repertuāru esi zaudējis vienu uzticīgu skatītāju no provinces! Ne tikai man, bet arī pārējiem skatītājiem, kuri vīlušies pameta izrādi jau sākumā vai vidū, nāksies krietni pārdomāt, vai vēlēsies atlicināt ietaupījumus kultūras baudīšanai un pakļaut sevi tik ekstrēmiem pārdzīvojumiem. Ziniet, man bija žēl aktieru, ne izrādes varoņu, bet šaubos, vai tāds bija režisora Kirila Serebreņņikova nolūks.
Komentāri