Nav noslēpums, ka Ziemassvētki ne tikai kristiešiem, bet visai sabiedrībai ir īpašs svētku laiks.
Vietā ir ironiskais apzīmējums – Ziemassvētku draudze –, tā dēvējot tos, kuri uz dievkalpojumiem dodas reizi gadā. Vai tā ir tikai tradīcija? Vai to iemācījuši vecāki, vecvecāki? Visticamāk, katram sava atbilde. Taču iemesls ir tikai viens – ir kārtējo reiz jāpiedzīvo tās sajūtas, kuras piepilda sirdi un prātu, izdzirdot Ziemassvētku vēsti un “Klusa nakts, svēta nakts…” Un šīs sajūtas nav svešas tikai kristiešiem, tiem, kuri ik svētdienu cauri ērģeļu skaņām uzklausa mācītāja teikto, kopā dzied dziesmas, kurās slavē Dievu. Svētvakars ir brīnums, kuru gaida ikviens. Lielos dievnamos, kuros katrs var sajust savu niecību, un nelielās telpās, kurās apņem vienkāršība.
Tā bijis gadiem. Svētvakarā ejam uz baznīcu. Izskanējis, ka pat karu un mēra laikos Ziemassvētku dievkalpojumi vienmēr notikuši. 2020.gadā ne katrā dievnamā. Šis ir dīvains, ierobežojošs, radošu iespēju laiks. Runājam par dižpauzi, reiz jau tika piedzīvota dižķibele. Spriežam, kā dēvēt to, ko valdība reizēm sauc par lokdaunu. Un radošumam aizsprosts pacelts – aizkritnis, noslēdzenis, apture, noslēdze, cietis, aizveris, mājsēde, slēgtenis, mājtupe, pieture, aizklape, nebrīvis, cietstāvis un vēl citi. Var jau ironizēt – vispirms paši kaut ko izdarām, proti, ignorējam ierobežojošos noteikumus, tad sanāk, kā sanāk un sākas dižas problēmas. Tad arī laiks domāt, kā tās nosaukt.
Laikam gan vērts vairākkārt pārlasīt kāda, kura vārdam nav nozīmes, teikto – paši sev nozagām Ziemassvētkus. Aizvainojoši, bet patiesi. Nevarējām paciesties vēl kādu brītiņu, gribējās svinēt svētku gaidīšanu – lūk, rezultāts. Lai kā statistika biedē, lai kā pārmet medijiem, ka tie masē ar skaitļiem, nule saslimšana ar “Covid-19” apstiprināta vēl 1004 cilvēkiem, bet 16 pacienti miruši. Un kliedzam ne jau par to, ka vīruss bendē cilvēkus, bet gan, ka nebūs svētku un dāvanu. To nu esam nopelnījuši. Mājsēdi vai mājtupi, aizklapi vai cietstāvi…
Var, protams, šausmināties, cik viss traki, ļauni, bet cilvēka vēlēšanās būt labam, iepriecināt otru jau nekur nepazūd. Vai Latvija – pilsētas, pagastu centri, mājas – kādugad bijušas tik gaišas, tik krāsainas! Vien stāvēt un brīnīties par kāda izdomu, arī ieguldīto naudu un laiku, lai iepriecinātu citus. Tik nodeldētais, apnicīgais un reizē ietilpīgais vārds “radošums” iegūst saturu. Parādās cilvēkam tik pašsaprotamais – mēģināt izdarīt labāk, citādāk, izdarīt tā – lai citi brīnās.
Tumšajā laikā ar visskaļāko balsi var uzrunāt gaisma. To sajūt sirds, redz acis. Tāds ir šis laiks pirms Ziemassvētkiem. Tas noteikti paliks biogrāfijās, tehnoloģiju attīstības vēsturē.
Bet kā tad ar Ziemassvētku sajūtu, kas katram sava, bet tik daudziem tā saistās ar tik pazīstamo “Klusa nakts…”? Valdība, izprotot sabiedrībai būtisko, draudzēm parādījusi lielu pretimnākšanu. Dievnami atšķirībā no muzejiem, bibliotēkām, izstāžu zālēm utt. var būt atvērti. Un patiesi, ko gan cilvēkam vēl vajag – ieiet savā baznīcā, ja arī neesi nevienai piederīgs, Ziemassvētkos to sauksi par savu, sajust egļu skuju un sveču smaržu, klausoties ērģeles izbaudīt mieru… un gaidīt brīnumu. Šauboties, bet zinot, tas tāpat “Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk/ Pie mums, zemē ļaunā, un mūs svētīt sāk”.
Lielākā daļa dievnamu, svētvakaru gaidot, būs atvērtas vien dažas stundas. Dievkalpojumi nenotiks. Vai tāpēc, ka tiem pārdesmit baznīcēniem vien, ko noteikumi ļauj vienlaikus ielaist baznīcā, nav vērts rīkot pasākumu? Citkārt ir daudzi simti, tad cita lieta? Ik uz soļa dzirdam, ka šis laiks ir grūts, izskan mudinājumi padomāt par līdzcilvēkiem, neaizmirst viņus. Ne viens vien, ne jau pārmetot, atzinis, ka – ja jau baznīcām ļauts būt vaļā, tad kāpēc tās būs ciet. Vai tik sarežģīti izkontrolēt, cik cilvēku ieiet? Nākamie pagaidīs, nelauzīsies iekšā. Dienas gaitā kādā baznīcā ieietu desmit, citā pāris tūkstoši. Skaitam taču nav nozīmes. Viņi turp ietu, katrs savu domu vadīts.
Svētvakars izstaro gaismu. Arī no tumšajiem dievnamu logiem. Tādi nu reiz ir 2020.gada Ziemassvētki.
Komentāri