Svētku pasākumā biju ieguvusi pozitīvas emocijas. Priecājos par bijušiem kolēģiem skolotājiem un pazīstamiem skolu direktoriem, kuri svētku sarīkojumā saņēma apbalvojumus par labi veiktiem darbiem.
Mana vissirsnīgākā pateicība režisorei, mūzikas un dziesmu teksta autoriem, skolotājiem, kuri iemācīja dejas un dziesmas, pašiem dziedātājiem un aktieriem, visiem tiem, kuri visādi citādi veicināja mūzikla – izrādes “Mazais Princis” tapšanu.
Izeju no kultūras centra. Pa sarīkojuma laiku nedaudz uzsnidzis un krīt krusa. Vienības laukumā policijas mašīnu neredz. Šķietami viss ir mierīgi, bet, kāpjot pa pakāpieniem pie Raunas vārtiem, jūtama kņada. Rīgas ielas sākumā kaujas pusaudži.
Māmuļas steidzīgi aiz rokas parauj bērneļus (viņiem te patiešām nav ko redzēt). Aiziet arī mana vecuma un vēl vecāki pensionāri. Arī kāds solīds kungs ar kundzi izliekas neredzam notikušo. No ielas vidus kaušļi jau ir uz trotuāra, man priekšā. Pie mājas sienas piespiesto pusaudzi sit citi, vairāki. Es nebēgu prom un saku: “Zēni, nekaujieties!” Sitieni it kā aprimst, bet atsvabinājies cietušais ir agresīvs. Veikls spēriens viņu notriec gar zemi uz ielas vidu, un pārējie spārda viņu kājām. Es kliedzu: “Beidziet! Saukšu policiju!” Bet mobilā telefona man nav, un policijas mašīnas laukumā arī nav. Spārdīšana tiek pārtraukta, kaušļi aiziet uz stacijas pusi. Saspārdītais par laimi ir pats spējīgs piecelties un vēl aizejošiem met ar lielu neizdzertu alus pudeli. Kāds vīrs no pretējās ielas puses sauc: “Rimsties! Apstājies! Notiks nelaime!”
Šķiet, nelaime šoreiz ir garām, bet, šādi uzvedoties, tā var notikt šajā vakarā, rītā, citreiz, ja nepratīs uzvesties, nesapratīs, kur dzert, ko dzert, ar ko kopā un cik daudz dzert. Un vai tādiem puišeļiem pusaudžu vecumā būtu jālieto alkoholiskas dziras? Kur gan viņi tās nopirka svētku vakarā? Vai mazums gadījumu, ka kautiņu rezultātā iegūtas smagas traumas un jaunieši kļuvuši par invalīdiem. Krītot uz ielas bruģa vai ietves malām, spilvenus neviens nav palicis.
No visa uz ielas redzētā svētku vakars ir sabojāts. Es vairs nedomāju par “Mazā Prinča” labestību, sapņiem un zvaigznēm. Domāju par tiem vecākiem, kuru mājās ieradīsies šie pusaudži – sareibuši, agresīvi vai miegaini, netīri, novārtījušies. Ko stāstīs? Droši vien melos, ka tie citi bija vainīgi, ne pats. Kuri bija vainīgi, kuri nevainīgi, es, protams, nezinu. Atliek vienīgi domāt par to nesavaldību, ļaunumu, agresivitāti, kura izpaužas zēnu rīcībā.
Svētki ir pagājuši, brīvdienas arī. Ceru, ka reibums no zēnu galvām arī izzudis, sasitumi sadzijuši vai “salāpīti”. Bet vai izdarīti pareizie secinājumi par savu rīcību? Par šo uzvedību jākaunas pašiem un vecākiem. Kauns pilsētai. Protams, katram pusaudzim klāt nepiestāvēs ne policija, ne vecāki, ja pašam jaunietim nebūs apziņas, godaprāta sevis veidošanā.
Komentāri