Svešu bērnu nav. Šķiet, par populāru saukli šie vārdi kļuvuši pēdējos gados, kad vairāk uzmanības tiek vērsts uz bērnu traumatisma cēloņiem, vardarbību pret bērnu, nepietiekamu aprūpi. Brīvdienās aizdomājos par šo tēmu, redzot kādas paziņas ierakstu sociālajā tīklā “Facebook”. Marija Semjonova raksta: “Cilvēki, esiet atsaucīgi! Ja redzat bērnu no rīta stāvam un raudam, pieejiet taču klāt un pajautājiet, ar ko varat palīdzēt, nevis ejat garām! Mums kā pieaugušiem cilvēkiem ir iespēja palīdzēt bērniem kaut vai ar morālu atbalstu- nomierināt un palīdzēt tikt skaidrībā ar radušos situāciju !”
Nav pārsteigums, ka šādas situācijas un varbūt tādas, kam ir vēl bēdīgākas sekas, arvien sabiedrībā sastopamas. Esam ļoti nevērīgi pret pieaugušajiem līdzcilvēkiem, bet ļoti bieži neizjūtam nekādu empātiju arī pret bērniem, ja tie ir sveši, nepazīstami, nošmulējušies, skaļi vai kā citādi ne kā “savējie” bērni. Tomēr tā ir sabiedrības kopējā atbildība, par to jau esmu paudusi viedokli iepriekš, cerot, ka patiesi pēc gadiem pieciem, desmit arī pie mums, Latvijā, būs sajūta, ka svešinieks jebkuru pretimnācēju neuztver ar aizdomām, nepatiku, ar neredzamu pašaizsargāšanās un nepieejamības mūri.
Tomēr, vērojot šo vienaldzīgo, dziļi atsvešināto attieksmi vienam pret otru, jautājums – vai ir cerība sagaidīt jauno paaudzi, kas domās citādi? Bērni atdarina pieaugušo rīcību, vienā vai otrā veidā mēs paši veidojam savus bērnus tādus, kādi tie būs nākotnē. Svešu bērnu patiesi nav. Mēs tik ļoti daudz esam palīdzējuši ukraiņiem, ukraiņu bērniem, un ne reizi vien publiskajā vidē ir dzirdētas pārdomas tieši par to – tik nesavtīgi esam metušies palīgā ukraiņiem, tajā pašā laikā aizmirstot par savējiem, arī par trūcīgajiem, slimajiem, vecajiem cilvēkiem. Viņi ir, bet ikdienā par sevi neziņo visos avotos, tāpēc piemirstam. Un dzīvojam tālāk katrs savā mazajā pasaulītē, nedomājot, ka veidojam savu ciemu, pilsētu, novadu un valsti visi kopā, ne jau katrs ar savu mazo universu savā noslēgtajā izplatījumā.
Svešu bērnu nav, nav arī svešu nelaimē nonākušo. Mums katram reiz var pienākt brīdis, kad būs izšķiroši, vai nejaušais pretimnācējs pamanīs vai paies mums garām ar neko neredzošu skatienu.
Komentāri